Noras Ikstenas romāns "Mātes piens"

Lai arī latviešu rakstnieces Noras Ikstenas jaunākais veikums - vēsturiskais romāns “Mātes piens” - stāsta par laika posmu no Otrā pasaules kara beigām līdz Latvijas neatkarības atgūšanai, tas pēdējo mēnešu laikā izpelnījies atzinību ne tikai no šai laikā dzīvojušās paaudzes pārstāvjiem, bet arī no jauniešiem, kuri grāmatā aprakstītos 70. un 80. gadus uz savas ādas nav pieredzējuši.

Stāsts par trīs sievietēm - meitu, māti un mātes māti - personīgajiem pārdzīvojumiem un vēsturiskiem notikumiem savijoties, aizkustina, liek domāt un parāda Latvijas padomju okupācijas laiku no cilvēka personīgā viedokļa bez salīdzinājumiem un cenzūras.

Sākot grāmatas pirmās lapaspuses, apjukt var ne viens vien lasītājs, kā tas notika arī ar mani. Abas pirmās nodaļas sākas ar literārā es piedzimšanu - 1969. gadā un 1944. gadā. Katrs no tiem stāsta savu stāstu kopš bērnības, notikumi pārklājas, bet skatpunkti - atšķirīgi. Pāris nodaļas vēlāk man beidzot izdodas “iebraukt” grāmatas struktūrā un es saprotu - pirmajā nodaļā stāstītāja ir meita, bet otrajā tā ir viņas māte.

Māte dzimusi 1944. gada 22. oktobrī - laikā, kad Latvijā valda saspringta situācija, norisinās karadarbība starp Rīgu ieņēmušajiem vāciešiem un krievu “atbrīvotājiem”. Pāris dienas vēlāk saņemts ciet un aizvests tiek jaundzimušās meitenes tēvs, māte turpina dzīvi apprecoties vēlreiz un audzinot savu meitu, jaunu un talantīgu ginekoloģi, kura jaunību pavada mācoties, bet beidzot izgājusi cilvēkos, paliek stāvoklī ar meitu.

Meita piedzimst 1969. gada 22. oktobrī. Uzreiz pēc tam, viņas māte pazūd uz vairākām dienām, jo negrib barot viņu ar savu pienu, par meitu jārūpējas mātes mātei. Atgriezusies, māte atkal pievēršas nepārtrauktām mācībām un darbam, savas meitas likteni un audzināšanu atstājot uz savas mātes pleciem.

Abu sieviešu stāsti rit paralēli un, kā jau iepriekš minēju, ir redzami vieni un tie paši notikumi, bet no diviem atšķirīgiem skatpunktiem,  arī mainoties tēliem un emocijām. Mātes stāstītais vairāk šķiet negatīvs un uzdzen depresīvu noskaņu par dzīvi un notikumiem tolaik, taču meita, vēl bērns esot, notikumus uztver ne tik nopietni un tā kā nav vēl tik pieredzējusi un zinoša dzīvē, nevar salīdzināt ar citiem emocionāliem un vēsturiskiem notikumiem (kā to dara māte, zinot, ka kādreiz pastāvējusi brīva Latvijas valsts). Tādēļ meitas stāstījums un uzskati dažbrīd varētu šķist naivi, kā piemēram, viņā ieaudzināts lepnums par Padomju Latviju,  esošo sistēmu un tās vadoņiem, kas šobrīd šķiet absurdi un nesaprotami.

Svarīgi tēli grāmatā ir mātes māte un patēvs. Viņi ir tie,  kuri lielākoties audzina meitu, uzņemoties rūpes par abām galvenajām varonēm, ir kā sargeņģeļi,  bez kuriem stāsts būtu beidzies jau pašā sākumā. Vēl, pēc manām domām, svarīga loma ir meitas kultoroloģijas skolotājam. Viņš ir tas tēls, kurš pirmais ievieš kādas spilgtas pazīmes par atšķiršanos no pārējās, visnotaļ pelēkās un aizspriedumainās sabiedrības, bērniem mācot par kultūru, reliģiju, vēsturi un citiem tematiem,  kas jauniešos iededz cerību un spītību pārmaiņām.

Manuprāt, svarīgus iespaidus “Mātes piens” var atstāt tieši uz gados jaunākiem lasītājiem. Pirmkārt jau no vēstures viedokļa - romāns sniedz ieskatu padomju laika dzīvē gan laukos, gan pilsētā, arī skolu sistēmā un vidē. Uzskata, ka vieglāk iemācīties vēstures notikumus ir tieši caur emocijām un notikumiem, kas tās izraisa. Un tieši šī grāmata ir tas emociju izraisītājs, kas liek jauniešiem pēc tam par šiem vēstures procesiem interesēties aizrautīgāk un paziļinātāk. Otrkārt, mūsdienu jaunieši nav pieredzējuši dzīvi pirms trīsdesmit gadiem un viņu vecāki bieži vien mēdz izmaintot frāzi “Manos laikos gan bija citādāk...”, nemaz neliekot noprast, kas tieši bija citādāk. Tad nu, Noras Ikstenas romāna lasīšana sniedz ieskatu šajā dzīvē, tajā, kas bija labi un kas - ne tik.

Protams, darba mērķauditorijā pārsvarā ietilpst pieeaugušie lasītāji. Kā viņi paši atzīst, grāmata liek atcerēties bērnības un jaunības laikus, to, kā režīmā nācās dzīvot pašiem, visus to laiku plusus un mīnusus. Protams, katram šie stāsti izraisa dažādas emocijas, var šķist samāksloti vai pārāk depresīvi,  bet tomēr liek noticēt,  ka jā -  tā bija.

Mūsdienās lasītāji mēdz neuzticēties latviešu autoriem un viņu darbiem, tie bieži tiek novērtēti kā samāksloti, pārspīlēti, safantazēti un nekam nederīgi. Taču “Mātes piens” ir tas darbs, kura iznākšana pierāda, ka Latvijā literatūra joprojām spēj plaukt un zelt un lasītājus noteikti ieinteresēs lasīt arī citas Noras Ikstenas grāmatas - ne velti tās vērtība šajā gadā mērīta ar “Kilogramu kultūras”.

        Es noteikti ieteiktu izlasīt šo darbu ikvienam, jo tas maina skatījumu uz šībrīža dzīvi un vēsturi, liek aizdomāties par gan politisku, gan bioloģisku procesu gaitu un nozīmi,  radot perspektīvu par dzīvi no diviem dažādiem skatpunktiem. “Mātes piens” ir grāmata, kuru aizvērt tikai tad, kad izlasīta un ar pilnu krūti izdzīvota pēdējā lapaspuse. 

Maikls Geitss Gills - Kā "Starbucks" izglāba manu dzīvi

Ieraugot šo grāmatu grāmatnīcas plauktā, pirmā doma, kas iešāvās manā prātā bija: "Starbucks, tātad kārtējā balto meiteņu grāmata, vēl viens mārketinga triks, ar ko pievilināt lasītājus". Tādēļ pasniedzos pēc šīs grāmatas nevis, lai to nopirktu, bet gan nofotografēju un aizsūtīju draudzenei, "baltajai meitenei", lai papriecājas un pasapņo. 

Taču pēc apmēram diviem gadiem, pavisam nesen (pirms divām nedēļām) mēs ar mammu iegriezāmies tuvējā Āgenskalna grāmatnīcā uz kārtīgu grāmatu šopingu. Atkal jau paņēmu rokā šo grāmatu, taču šoreiz izlasīju arī aprakstu un ieinteresēta to visbeidzot atnesu mājās. Un biju pārsteigta. Patīkami pārsteigta. 

Grāmata ir sava veida autobiogrāfija. Bet lai šis briesmīgais vārds neļauj biedēt! Tā ir interesantākā un visaizraujošākā autobiogrāfija, ko esmu lasījusi (iespējams, pat vienīgā). Tajā stāstīts par cilvēku, kuram dzīvē un karjerā veicies. Bet tikai līdz brīdim, kad lielais uzņēmums, kurā Maikls jau desmitiem gadu gozējies slavas saulītē, viņu atlaiž. Piemeklē dažādas ķibeles; pašam savu karjeru izveidot neizdodas, ģimene izjūk, virsū nāk vecums. Un tā apmēram desmit gadus. Līdz tīri nejaušības pēc Maiklam, īstam kafijas mīlētājam, Kristela piedāvā darbu "Starbucks". Kas gan ir grīdu uzkopšana un tualešu tīrīšana cilvēkam, kurš visu savu dzīvi pavadījis, staigājot augstas kvalitātes uzvalkos un kurpēs, apgrozoties un izklaidējoties augstākajā sabiedrībā? Šajā gadījumā - viss. Darbs "Starbucks" glābj Maiklu ne tikai finansiāli, bet arī maina viņa uzskatus par iepriekšējo un turpmāko dzīvi, cilvēkiem, darbu un pasauli vispār.

"Slavinājums gan cilvēciskajām saitēm, gan kafijai, kas spēj iepriecināt un iedvesmot..."

Iedvesmojošs un pamācošs stāsts, par interesantu dzīvi. Šī grāmata patiks katram īstam kafijas cienītājam, pat radīs iespaidu par tās pagatavošanu kā procesu tur - Starbucks.

Lai labi lasās! :)

Vladislavs Rjumins par Viljama Šekspīra "Hamlets"

   Es, Vladislavs Rjumins,  decembra sākumā lasīju Viljama Šekspīra grāmatu „Hamlets”. Pirmais iespaids, sākot lasīt grāmatu, bija diez gan slikts, jo man nepatīk šāda veida grāmatas, bet grāmatas beigās nedaudz ieinteresēja. Esmu izlasījis 142lpp. Darbība grāmatā risinās viduslaikos - Elsinorā, Dānijā.

   Grāmatā ir stāstīts par Dānijas princi Hamletu, kura tēvu noindēja Hamleta onkulis Klaudijs, lai kļūtu par karali. Hamlets par to uzzin no sava tēva rēga un vēlas atriebt tēva nāvi. Klaudijs apprec Hamleta māti. Pārējie uzskata, ka Hamlets sāk nojūgties un cenšas pārbaudīt vai tas ir mīlestības dēļ.  Viņi slēpjas un lieka Polonija meitai Ofēlijai lasīt grāmatu vietā, kur bieži uzturas Hamlets. Viņi ir vīlušies, jo Hamlets neizrāda interesi pret Ofēliju. Tad Hamleta māte Ģertrūde iet aprunāties ar Hamletu, viss nonāk līdz tam, ka Hamlets izvelk zobenu un māte sauc palīgā. Kanclers Polonijs atsaucas no slēpņa un Hamlets viņu nodur, jo uzskata par „žurku”. Tā rodas konflikts starp Hamletu un Laertu (Polonija dēlu). Hamlets noorganizēteātri, kur tiek attēlota viņa tēva nāve, Klaudijs kļūst sašutis. Beigās viss nonāk līdz tam, ka Laerts ar Klaudiju izlemj kā tikt vaļā no Hamleta. Divkaujai tika sagatavots vīns un zobeni ar indi. Ģertrūde netīšām iedzer vīnu un mirst, Laerts sadur Hamletu un otrādi. Hamlets uzzin par indi uz zobena un nodur karali.

   Manuprāt, šī grāmata būtu jāizlasa, jo tā ir pasaul-slavena un tiek uzskatīta par šedevru. Man bija grūti lasīt šo grāmatu, jo tajā bija daudz tēlainu izteicienu un dažbrīd es nesapratu, kas notiek. Uzskatu, ka pēc vecuma vēl nebiju nobriedis, lai lasītu šo grāmatu, varbūt tāpēc man tā tik ļoti neieintriģēja.

   Iesaku katram izlasīt šo grāmatu, bet tas ir atkarīgs no katra, patiks vai nepatiks, atbidīs vecumam vai nē.

   Slavenais citāts no grāmatas: „ Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas, ar ko mūs vajā ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru un izbeigt visu?

 Labdien, es ārpusklases obligātajā lasīšanā izlasīju Ernesta Hemngveja stāstu grāmatu.
 Mans mīļākais no stāstiem bija "Kam skanēs zvans". Stāsts norisinās 2.pasales kara Spānijas teritorijā. Uz turieni tika aizsūtīts kāds kareivis, kam tika uzdots uzspridzināt kādu tiltu starp kalniem, lai ieņemtu fašistu apmetni. Stāsts ir fantastiski interesants un kulminācija ir tā vērta.
  Grāmatas apjoms ir aptuveni 400 lpp. Šis stāsts ļauj izprast to kā izskatījās 2. pasaules karš no parastu kareivju un partizānu skata punkta.
  Ieteiktu izlasīt visiem.

Gabriels Garsija Markess 'Simts vientulības gadu'

 Novembra mēnesī es lasīju Gabriela Garsijas Markesa pasaules slavenu grāmatu 'Simts vientulības gadu'.Grāmatā ir aprakstīti notikumi par ģimeni un Makondo pilsētu.
Grāmatu līdz galam neesmu izlasījusi.Sākumā,kad sāku lasīt grāmatu,bija grūti saprast un izsekot līdzi notikumiem un tēliem,jo grāmatas tēliem ir grūti vārdi.Grāmatā ir aprakstīti neparasti notikumi. Es pat varētu teikt dīvaini notikumi. Šī grāmata ir atdzīta par 'romānu romānu'.
 Daudziem lasītājiem šī grāmata patika. Daudziem nepatika. Man ļoti patika kā teica viens lasītājs:'Šī grāmata vai nu ļoti patīk vai ļoti nepatīk.''
 Grāmatā ir ļoti daudz labu atziņu. Mana mīļākā ir : 'Griezties atpakaļ nevarēja,jo izcirstā taka drīz vien aizzēla ar leknu biežņu,kas šķita augam gandrīz acīm redzami. 'Galvenais ir nezaudēt orientāciju.''
 Es ieteiktu izlasīt šo grāmatu tiem,kas spēj sevi piespiest to izlasīt. Es vēlos un centīšos grāmatu izlasīt līdz beigām.

Hanss Fallada ''Dzērājs''

      Es izlasīju Hansa Fallada grāmatu ''Dzērājs''.
      Grāmatā ir stāsts par vīrieti vārdā Ervīns Zommers, kuram pieder savs veikals, viņš bija pārticis, turīgs un precējies. Sākumā Ervīnam bija aizdomas, ka sieva viņu krāpj, pamanot sīkas nianses ko sieva nedara vairs ikdienā. Viņam alkahols likās pretīgs, tikai reti izdzer kādu alus kausu, vīns viņam likās skābs un degvīna smaka viņu atbaidīja. Kādu dienu Ervīns saņēma kredīta noraidījumu, viņam piedāvāja to, bet viņš no tā atteicās. Viņš nevarēja uzturēt savu veikalu, viņš zaudēja darbu un sievu. sāka lietot alkaholu regulāri. Tā arī viņš mainījās, dzēra gandrīz katru dienu, zaudēja visu kas viņam bija.
      Man šī grāmata patika, bija interesanta un pamācoša.
      Mēs katrs varam izvēlēties aiziet postā, vai cīnīties par savu cietu. grāmata ir kā stāsts par cilvēku, kas var zaudēt visu ļoti īsā laikā.

Stefānija par A.Bela "Būris"

         Šo grāmatu es izvēlējos ar māsas palīdzību. Viņa man ieteica to izlasīt. Mani piesaistīja arī tās nosaukums. Pirmo reizi es bibliotēkā paņēmu grāmatu, neizlasot anotāciju.

          Grāmatas apjoms ir 141 lapaspuse. Man to lasīt bija grūti, bet tā likās interesanta. Ir pazudis pilsētas arhitekts Edmunds Bērzs. Viņa meklēšanu uzņemas policijas inspektors Valdis Strūga. Izrādās, ka automehāniķis, šoferis un blēdis Kārlis Dindāns nozaga Bērza automašīnu ar nolūku pārdot tās detaļas, bet pašu Edmundu ieslodzīja būrī, nomaļā vietā. Tālāk ir stāstīts par to, kā Bērzs cīnījās izdzīvot būrī. Šis teksts, kas ir grāmatā, nav jāsaprot tieši. Grāmatā bija ļoti daudz iekšējie monologi. Tā man lika analizēt sevi un pasauli sev apkārt. Man nācās domāt  par būri, kurā esmu ieslodzīta es.

        Ļoti patika šī rindkopa no gramatas:

„Ja es paraudzītos spogulī, es neieraudzītu betona grīdu, rūdas un mīnija atlobēm pārklātus tērauda stieņus, pērnās lapas un izlobītu riekstu čaulas, sapelējušus salmus un saglumējušu sili, nē, es ieraudzītu pats savu cilvēka seju, jo, būrī dzīvodams, neesmu būrim līdzīgs tapis. Cilvēki mani pazaudēja, bet es nepazaudēju pats sevi.“.

         Lasot grāmatu, es ieguvu arī dažas atziņas, piemēram:

1)     pasaulē visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas,

2)     galvenais ir palikt uzticīgam pašam sev, domāt ar paša prātu, redzēt ar paša acīm, nenožēlot notiekošo, bet mācīties no tā,

3)     mēs visi esam sabiedrības bērni, kā rieksti vienā lazdā.

Es šo grāmatu iesaku izlasīt tiem, kam patīk analizēt un patīk domāt līdzi tam, ko lasa. Manuprāt, Agnijai patiktu šī grāmata.

Reinis par Hermaņa Heses grāmatu ''Sidharta''

     Novembra mēnesī es izlasīju  Hermaņa Heses grāmatu ''Sidharta''. Par šo grāmatu es pirmo reizi dzirdēju, kad to izvēlējos, tāpēc es nezināju ko no šīs grāmatas sagaidīt un par ko tajā būs stāstīts.
     Grāmatā stāstīts par Indiešu puisi vārdā Sidharta, kurš dzīvo pie sava tēva Brahmana. Visi grāmatas notikumi ir saistīti ar reliģiju un ticību. Grāmatas sākumā Sidharta ir jauns vīrietis, bet grāmatas beigās viņš ir jau vecs, sirms vīrs. Sidharta ir ļoti gudrs, uzstājīgs, pacietīgs vīrietis kurš kādu dienu izdomā doties pie Askētiem mācīties par sāmanu (sāmans ir kārta), jo viņš nejūtas laimīgs un piepildīts. Pie sāmaniem viņš dodas ar savu labāko draugu Govindu, kurš ir bijis viņam ļoti tuvs visu mūžu. Kad jaunie sāmani Sidharta un Govinda uzzin, ka Jetavas birzī ir apmeties visu varenais Buda, viņi dodas viņu apciemot un no viņa mācīties. Diemžēl Govinda paliek pie Budas kā par mācekli un Sidharta paliek viens. Tas viņu ļoti slikti ietekmē. Sidharta viens dodas nezināmā virzienā uz pilsētu, un kļūst par tirgoni un ar laiku arī iegūst draudzeni Kāmalu.
     Pēc vairākiem gadiem Sidharta no nabaga ir kļuvis par bagātu tirgoni, ar lielu māju, naudu un vergiem. Vienā brīdī viņš saprot, ka nauda, vergi un mājas viņam ir pilnīgi nevajadzīgas, viņš saprot, ka joprojām nav laimīgs. Sidharta pamet visu savu iedzīvi un dodās nezināmā virzienā, līdz upei, kur viņs paliek pie upes pārcēlāja Vēsudeva par mācekli uz visiem laikiem.
    Šajā grāmatā ir ļoti daudzi notikumi kurus es esmu izlaidis, jo visu vienkārši pastāstīt nevar. Šī grāmata noteikti ir jāizlasa tiem, kas vēlās iedziļināties tekstā un pārdomāt to. Es vairākas reizes uz lapiņas pierakstīju notikumus, lai varētu saprast tekstu. Grāmatu lasīt bija ļoti sarežģīti, bet tajā ir vairākas atziņas kā piemēram:"Zināšanas var izstāstīt, bet gudrību ne''. Šo grāmatu neiesaku lasīt tiem, kas nevēlās vairākas reizes pārlasīt un domāt par tekstu. Personiski man šī grāmata patika sižeta dēļ, bet neaptika grūto nosaukumu un teksta sarežģītības dēļ. Grāmatas galvenā doma ir tāda, ka ir jādara tas, kas tevi padara laimīgu.

Elmārs par Annas Sakses grāmatu ''Pasakas par ziediem''.

Novembrī es lasīju Annas Sakses grāmatu ''Pasakas par ziediem''.

Šo grāmatu es izvēlējos, pasakases neēsmu lasījis ilgu laiku, tāpēc nolēmu izlasīt. Šajā grāmatā ir 33 aizraujošas pasakas un katrā pasakā tiek stāstīts par kādu ziedu. Katrā pasakā tiek stāstīts par katra zieda izcelsmi, kā tas ir radies un cik varens tas ir, cik skaists tas ir. 

Lasot šo grāmatu es iedziļinājos katrā pasakā un izbaudīju to. Grāmatā ir 222 lpp

Katra pasaka ir ļoti atšķirīga un ar dažādām emocijām, tas viss ir ļoti labi pastāstīts un liek aizdomāties par to ka tā notiek īstenībā,

Es pastāstīšu parvienu no 33 pasakām kuru lasot es atcerējos un iemīlēju visvairāk.

Šo pasaku sauc ''Narcise'' un šājā pasakā stāsts ir par dievu Kēfisu un viņa sievu nimfu Leiriopi kuriem piedzima dēls Narciss, viņi dzīvoja upē. Narciss bija ļoti skaists, ļoti gudrs atjautīgs dēls.

Viņš atšķīrās no citiem dievu bērniem, bet nebija pats labākais visās jomās, viņš bija mazliet skops, jo visi bērni vienmēr baroja zivis ar ēdienu bet Narciss vienmēr gribēja visu tikai sev. 

Narciss ļoti labi rakstīja un skaitīja dzejas, visām nimfām tas ļoti patika.

Bet kā jau pasakās bija arī kādi nelabvēļi un tā bija gorgona Medūza kurai bija uz galvas matu vietā čūskas kuras šņāca, viņa tik ļoti daudz bija dzirdējusi par Narcisu ka viņa nolēma viņu noburt.

Viņa noskaitīja buramvārdus tā lai viņam rūpētu tikai paša daiļums, skaistums, lai viņam rūpētu tikai sava slava. Upē zivis no austrumiem un rietumiem padeva ziņas tālāk līdz dievam Kēfisam un viņš pavēlēja savā pilī izmest un sasist visus spoguļus, jo buramvārds iedarbosies tikai, tad, kadd Narciss ieraudzīs sevi atspulgā.

Tikmēr Narcisam briesmas vēl nedraudēja un viņš bija gatavs meklēt sev sievu, visas jaunās nimfas vēlējās Narcisu, viņas visas vienmēr bija apkārt viņam. Narciss izvēlējās savu jauno sievu Eho un vecāki bija sajūsmā par to ka viņu dēls precēsies. Kad kāzas bija pienākušas Eho palūdza Narcisam izkāpt upes krastā un saplūkt ziedus priekš viņas lai viņa varētu savos zaļajos matos ielikt ziedus. 

Narciss izdarija visu ko viņa lūdza un viņš bija gatavs kāpt atpakaļ upē līdz pamanīja upē savu atspulgu un tajā brīdī visi buramvārdi Narcisu nobūra. Narciss stundām ilgi skatījās savā atspulgā un runāja ar sevi cik daiļš un gudrs viņš ir, ka viņš ir pats labākais, bet pat ne brīdi neaizdomājās par Eho ka viņa viņu gaida uz kāžam. Eho iznāca no upes un jautāja kāpēc viņš nenāk atpakaļ. Narcissbargi nolamāja Eho, bet Eho to uzskatīja kā joku līdz saprata to visu nopietni un ielīda atpakaļ ūdenī.

Narciss palika krastā, spoguļojās un runāja par savu skaistumu, kamēr izdila, sažuva un saplūda ar zemi.

Es iesaku izlasīt šo grāmatu katram kurš mīl tāda veida grāmatas, jo izlasot šo grāmatu es nenožēloju ne mirkli no laika ko es ziedoju šai grāmatai.

Šī grāmata mani motivēja las't vairākas tāda veida grāmatas.

Ričards Brūveris Fallada Hanss ,,Dzērājs”

Es, Ričards Brūveris novembra beigās un decembra sākumā lasiju Fallada Hanss grāmatu ,,Dzērājs”.
Īss grāmatas apraksts. Es esmu izlasijis 155lpp.
Ervīns Zommers ir pārticis lauksaimniecības preču veikala īpašnieks, kas sava pacietīgā un nosvērtā rakstura, izdevušās laulības dzīves un allaž kārtīgās personības dēļ iemantojis neviltotu cieņu gan pilsētiņas iedzīvotāju, gan biznesa partneru un klientu acīs, taču uzņēmumam piedzīvojot finansiālas grūtības, Ervīns neiztur smago pārbaudījumu nastu un lēnām sāk slīgt alkoholisma purvā, kas aprij visu, kas kādreiz darījis Ervīnu par cienījamu un bagātu cilvēku, atstājot tā vietā vien kailu, bezpalīdzīgu un nožēlojamu dzērāju.

Manuprāt šī grāmata būtu jāizlasa jebkuram  cilvēkam, jo šajā grāmatā ir stāts par turīgu vīrieti kuram ir laimīga laulības dzīve. Bet tad ar laiku viņa  vienīgais bizness grimst  arī skaistā laulības dzīve  grimst un ar laiku tas viss izzūd... 

Šīs grāmatas ideja ir likt cilvēkiem saprast ka visu iegūto pazaudēt var vienā acu mirklī, bet to visu iegūt atpakaļ ir ļoti grūti. 

Iesaku katram izlasīt šo grāmatu, jo tā liek aizdomāties par to ko dzīvē iegūstam un cik ātri visu varam zaudēt!