Lai arī latviešu rakstnieces Noras Ikstenas jaunākais veikums - vēsturiskais romāns “Mātes piens” - stāsta par laika posmu no Otrā pasaules kara beigām līdz Latvijas neatkarības atgūšanai, tas pēdējo mēnešu laikā izpelnījies atzinību ne tikai no šai laikā dzīvojušās paaudzes pārstāvjiem, bet arī no jauniešiem, kuri grāmatā aprakstītos 70. un 80. gadus uz savas ādas nav pieredzējuši.
Stāsts par trīs sievietēm - meitu, māti un mātes māti - personīgajiem pārdzīvojumiem un vēsturiskiem notikumiem savijoties, aizkustina, liek domāt un parāda Latvijas padomju okupācijas laiku no cilvēka personīgā viedokļa bez salīdzinājumiem un cenzūras.
Sākot grāmatas pirmās lapaspuses, apjukt var ne viens vien lasītājs, kā tas notika arī ar mani. Abas pirmās nodaļas sākas ar literārā es piedzimšanu - 1969. gadā un 1944. gadā. Katrs no tiem stāsta savu stāstu kopš bērnības, notikumi pārklājas, bet skatpunkti - atšķirīgi. Pāris nodaļas vēlāk man beidzot izdodas “iebraukt” grāmatas struktūrā un es saprotu - pirmajā nodaļā stāstītāja ir meita, bet otrajā tā ir viņas māte.
Māte dzimusi 1944. gada 22. oktobrī - laikā, kad Latvijā valda saspringta situācija, norisinās karadarbība starp Rīgu ieņēmušajiem vāciešiem un krievu “atbrīvotājiem”. Pāris dienas vēlāk saņemts ciet un aizvests tiek jaundzimušās meitenes tēvs, māte turpina dzīvi apprecoties vēlreiz un audzinot savu meitu, jaunu un talantīgu ginekoloģi, kura jaunību pavada mācoties, bet beidzot izgājusi cilvēkos, paliek stāvoklī ar meitu.
Meita piedzimst 1969. gada 22. oktobrī. Uzreiz pēc tam, viņas māte pazūd uz vairākām dienām, jo negrib barot viņu ar savu pienu, par meitu jārūpējas mātes mātei. Atgriezusies, māte atkal pievēršas nepārtrauktām mācībām un darbam, savas meitas likteni un audzināšanu atstājot uz savas mātes pleciem.
Abu sieviešu stāsti rit paralēli un, kā jau iepriekš minēju, ir redzami vieni un tie paši notikumi, bet no diviem atšķirīgiem skatpunktiem, arī mainoties tēliem un emocijām. Mātes stāstītais vairāk šķiet negatīvs un uzdzen depresīvu noskaņu par dzīvi un notikumiem tolaik, taču meita, vēl bērns esot, notikumus uztver ne tik nopietni un tā kā nav vēl tik pieredzējusi un zinoša dzīvē, nevar salīdzināt ar citiem emocionāliem un vēsturiskiem notikumiem (kā to dara māte, zinot, ka kādreiz pastāvējusi brīva Latvijas valsts). Tādēļ meitas stāstījums un uzskati dažbrīd varētu šķist naivi, kā piemēram, viņā ieaudzināts lepnums par Padomju Latviju, esošo sistēmu un tās vadoņiem, kas šobrīd šķiet absurdi un nesaprotami.
Svarīgi tēli grāmatā ir mātes māte un patēvs. Viņi ir tie, kuri lielākoties audzina meitu, uzņemoties rūpes par abām galvenajām varonēm, ir kā sargeņģeļi, bez kuriem stāsts būtu beidzies jau pašā sākumā. Vēl, pēc manām domām, svarīga loma ir meitas kultoroloģijas skolotājam. Viņš ir tas tēls, kurš pirmais ievieš kādas spilgtas pazīmes par atšķiršanos no pārējās, visnotaļ pelēkās un aizspriedumainās sabiedrības, bērniem mācot par kultūru, reliģiju, vēsturi un citiem tematiem, kas jauniešos iededz cerību un spītību pārmaiņām.
Manuprāt, svarīgus iespaidus “Mātes piens” var atstāt tieši uz gados jaunākiem lasītājiem. Pirmkārt jau no vēstures viedokļa - romāns sniedz ieskatu padomju laika dzīvē gan laukos, gan pilsētā, arī skolu sistēmā un vidē. Uzskata, ka vieglāk iemācīties vēstures notikumus ir tieši caur emocijām un notikumiem, kas tās izraisa. Un tieši šī grāmata ir tas emociju izraisītājs, kas liek jauniešiem pēc tam par šiem vēstures procesiem interesēties aizrautīgāk un paziļinātāk. Otrkārt, mūsdienu jaunieši nav pieredzējuši dzīvi pirms trīsdesmit gadiem un viņu vecāki bieži vien mēdz izmaintot frāzi “Manos laikos gan bija citādāk...”, nemaz neliekot noprast, kas tieši bija citādāk. Tad nu, Noras Ikstenas romāna lasīšana sniedz ieskatu šajā dzīvē, tajā, kas bija labi un kas - ne tik.
Protams, darba mērķauditorijā pārsvarā ietilpst pieeaugušie lasītāji. Kā viņi paši atzīst, grāmata liek atcerēties bērnības un jaunības laikus, to, kā režīmā nācās dzīvot pašiem, visus to laiku plusus un mīnusus. Protams, katram šie stāsti izraisa dažādas emocijas, var šķist samāksloti vai pārāk depresīvi, bet tomēr liek noticēt, ka jā - tā bija.
Mūsdienās lasītāji mēdz neuzticēties latviešu autoriem un viņu darbiem, tie bieži tiek novērtēti kā samāksloti, pārspīlēti, safantazēti un nekam nederīgi. Taču “Mātes piens” ir tas darbs, kura iznākšana pierāda, ka Latvijā literatūra joprojām spēj plaukt un zelt un lasītājus noteikti ieinteresēs lasīt arī citas Noras Ikstenas grāmatas - ne velti tās vērtība šajā gadā mērīta ar “Kilogramu kultūras”.
Es noteikti ieteiktu izlasīt šo darbu ikvienam, jo tas maina skatījumu uz šībrīža dzīvi un vēsturi, liek aizdomāties par gan politisku, gan bioloģisku procesu gaitu un nozīmi, radot perspektīvu par dzīvi no diviem dažādiem skatpunktiem. “Mātes piens” ir grāmata, kuru aizvērt tikai tad, kad izlasīta un ar pilnu krūti izdzīvota pēdējā lapaspuse. 
