Vladislavs Rjumins par Viljama Šekspīra "Hamlets"

   Es, Vladislavs Rjumins,  decembra sākumā lasīju Viljama Šekspīra grāmatu „Hamlets”. Pirmais iespaids, sākot lasīt grāmatu, bija diez gan slikts, jo man nepatīk šāda veida grāmatas, bet grāmatas beigās nedaudz ieinteresēja. Esmu izlasījis 142lpp. Darbība grāmatā risinās viduslaikos - Elsinorā, Dānijā.

   Grāmatā ir stāstīts par Dānijas princi Hamletu, kura tēvu noindēja Hamleta onkulis Klaudijs, lai kļūtu par karali. Hamlets par to uzzin no sava tēva rēga un vēlas atriebt tēva nāvi. Klaudijs apprec Hamleta māti. Pārējie uzskata, ka Hamlets sāk nojūgties un cenšas pārbaudīt vai tas ir mīlestības dēļ.  Viņi slēpjas un lieka Polonija meitai Ofēlijai lasīt grāmatu vietā, kur bieži uzturas Hamlets. Viņi ir vīlušies, jo Hamlets neizrāda interesi pret Ofēliju. Tad Hamleta māte Ģertrūde iet aprunāties ar Hamletu, viss nonāk līdz tam, ka Hamlets izvelk zobenu un māte sauc palīgā. Kanclers Polonijs atsaucas no slēpņa un Hamlets viņu nodur, jo uzskata par „žurku”. Tā rodas konflikts starp Hamletu un Laertu (Polonija dēlu). Hamlets noorganizēteātri, kur tiek attēlota viņa tēva nāve, Klaudijs kļūst sašutis. Beigās viss nonāk līdz tam, ka Laerts ar Klaudiju izlemj kā tikt vaļā no Hamleta. Divkaujai tika sagatavots vīns un zobeni ar indi. Ģertrūde netīšām iedzer vīnu un mirst, Laerts sadur Hamletu un otrādi. Hamlets uzzin par indi uz zobena un nodur karali.

   Manuprāt, šī grāmata būtu jāizlasa, jo tā ir pasaul-slavena un tiek uzskatīta par šedevru. Man bija grūti lasīt šo grāmatu, jo tajā bija daudz tēlainu izteicienu un dažbrīd es nesapratu, kas notiek. Uzskatu, ka pēc vecuma vēl nebiju nobriedis, lai lasītu šo grāmatu, varbūt tāpēc man tā tik ļoti neieintriģēja.

   Iesaku katram izlasīt šo grāmatu, bet tas ir atkarīgs no katra, patiks vai nepatiks, atbidīs vecumam vai nē.

   Slavenais citāts no grāmatas: „ Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas, ar ko mūs vajā ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru un izbeigt visu?

 Labdien, es ārpusklases obligātajā lasīšanā izlasīju Ernesta Hemngveja stāstu grāmatu.
 Mans mīļākais no stāstiem bija "Kam skanēs zvans". Stāsts norisinās 2.pasales kara Spānijas teritorijā. Uz turieni tika aizsūtīts kāds kareivis, kam tika uzdots uzspridzināt kādu tiltu starp kalniem, lai ieņemtu fašistu apmetni. Stāsts ir fantastiski interesants un kulminācija ir tā vērta.
  Grāmatas apjoms ir aptuveni 400 lpp. Šis stāsts ļauj izprast to kā izskatījās 2. pasaules karš no parastu kareivju un partizānu skata punkta.
  Ieteiktu izlasīt visiem.

Gabriels Garsija Markess 'Simts vientulības gadu'

 Novembra mēnesī es lasīju Gabriela Garsijas Markesa pasaules slavenu grāmatu 'Simts vientulības gadu'.Grāmatā ir aprakstīti notikumi par ģimeni un Makondo pilsētu.
Grāmatu līdz galam neesmu izlasījusi.Sākumā,kad sāku lasīt grāmatu,bija grūti saprast un izsekot līdzi notikumiem un tēliem,jo grāmatas tēliem ir grūti vārdi.Grāmatā ir aprakstīti neparasti notikumi. Es pat varētu teikt dīvaini notikumi. Šī grāmata ir atdzīta par 'romānu romānu'.
 Daudziem lasītājiem šī grāmata patika. Daudziem nepatika. Man ļoti patika kā teica viens lasītājs:'Šī grāmata vai nu ļoti patīk vai ļoti nepatīk.''
 Grāmatā ir ļoti daudz labu atziņu. Mana mīļākā ir : 'Griezties atpakaļ nevarēja,jo izcirstā taka drīz vien aizzēla ar leknu biežņu,kas šķita augam gandrīz acīm redzami. 'Galvenais ir nezaudēt orientāciju.''
 Es ieteiktu izlasīt šo grāmatu tiem,kas spēj sevi piespiest to izlasīt. Es vēlos un centīšos grāmatu izlasīt līdz beigām.

Hanss Fallada ''Dzērājs''

      Es izlasīju Hansa Fallada grāmatu ''Dzērājs''.
      Grāmatā ir stāsts par vīrieti vārdā Ervīns Zommers, kuram pieder savs veikals, viņš bija pārticis, turīgs un precējies. Sākumā Ervīnam bija aizdomas, ka sieva viņu krāpj, pamanot sīkas nianses ko sieva nedara vairs ikdienā. Viņam alkahols likās pretīgs, tikai reti izdzer kādu alus kausu, vīns viņam likās skābs un degvīna smaka viņu atbaidīja. Kādu dienu Ervīns saņēma kredīta noraidījumu, viņam piedāvāja to, bet viņš no tā atteicās. Viņš nevarēja uzturēt savu veikalu, viņš zaudēja darbu un sievu. sāka lietot alkaholu regulāri. Tā arī viņš mainījās, dzēra gandrīz katru dienu, zaudēja visu kas viņam bija.
      Man šī grāmata patika, bija interesanta un pamācoša.
      Mēs katrs varam izvēlēties aiziet postā, vai cīnīties par savu cietu. grāmata ir kā stāsts par cilvēku, kas var zaudēt visu ļoti īsā laikā.

Stefānija par A.Bela "Būris"

         Šo grāmatu es izvēlējos ar māsas palīdzību. Viņa man ieteica to izlasīt. Mani piesaistīja arī tās nosaukums. Pirmo reizi es bibliotēkā paņēmu grāmatu, neizlasot anotāciju.

          Grāmatas apjoms ir 141 lapaspuse. Man to lasīt bija grūti, bet tā likās interesanta. Ir pazudis pilsētas arhitekts Edmunds Bērzs. Viņa meklēšanu uzņemas policijas inspektors Valdis Strūga. Izrādās, ka automehāniķis, šoferis un blēdis Kārlis Dindāns nozaga Bērza automašīnu ar nolūku pārdot tās detaļas, bet pašu Edmundu ieslodzīja būrī, nomaļā vietā. Tālāk ir stāstīts par to, kā Bērzs cīnījās izdzīvot būrī. Šis teksts, kas ir grāmatā, nav jāsaprot tieši. Grāmatā bija ļoti daudz iekšējie monologi. Tā man lika analizēt sevi un pasauli sev apkārt. Man nācās domāt  par būri, kurā esmu ieslodzīta es.

        Ļoti patika šī rindkopa no gramatas:

„Ja es paraudzītos spogulī, es neieraudzītu betona grīdu, rūdas un mīnija atlobēm pārklātus tērauda stieņus, pērnās lapas un izlobītu riekstu čaulas, sapelējušus salmus un saglumējušu sili, nē, es ieraudzītu pats savu cilvēka seju, jo, būrī dzīvodams, neesmu būrim līdzīgs tapis. Cilvēki mani pazaudēja, bet es nepazaudēju pats sevi.“.

         Lasot grāmatu, es ieguvu arī dažas atziņas, piemēram:

1)     pasaulē visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas,

2)     galvenais ir palikt uzticīgam pašam sev, domāt ar paša prātu, redzēt ar paša acīm, nenožēlot notiekošo, bet mācīties no tā,

3)     mēs visi esam sabiedrības bērni, kā rieksti vienā lazdā.

Es šo grāmatu iesaku izlasīt tiem, kam patīk analizēt un patīk domāt līdzi tam, ko lasa. Manuprāt, Agnijai patiktu šī grāmata.

Reinis par Hermaņa Heses grāmatu ''Sidharta''

     Novembra mēnesī es izlasīju  Hermaņa Heses grāmatu ''Sidharta''. Par šo grāmatu es pirmo reizi dzirdēju, kad to izvēlējos, tāpēc es nezināju ko no šīs grāmatas sagaidīt un par ko tajā būs stāstīts.
     Grāmatā stāstīts par Indiešu puisi vārdā Sidharta, kurš dzīvo pie sava tēva Brahmana. Visi grāmatas notikumi ir saistīti ar reliģiju un ticību. Grāmatas sākumā Sidharta ir jauns vīrietis, bet grāmatas beigās viņš ir jau vecs, sirms vīrs. Sidharta ir ļoti gudrs, uzstājīgs, pacietīgs vīrietis kurš kādu dienu izdomā doties pie Askētiem mācīties par sāmanu (sāmans ir kārta), jo viņš nejūtas laimīgs un piepildīts. Pie sāmaniem viņš dodas ar savu labāko draugu Govindu, kurš ir bijis viņam ļoti tuvs visu mūžu. Kad jaunie sāmani Sidharta un Govinda uzzin, ka Jetavas birzī ir apmeties visu varenais Buda, viņi dodas viņu apciemot un no viņa mācīties. Diemžēl Govinda paliek pie Budas kā par mācekli un Sidharta paliek viens. Tas viņu ļoti slikti ietekmē. Sidharta viens dodas nezināmā virzienā uz pilsētu, un kļūst par tirgoni un ar laiku arī iegūst draudzeni Kāmalu.
     Pēc vairākiem gadiem Sidharta no nabaga ir kļuvis par bagātu tirgoni, ar lielu māju, naudu un vergiem. Vienā brīdī viņš saprot, ka nauda, vergi un mājas viņam ir pilnīgi nevajadzīgas, viņš saprot, ka joprojām nav laimīgs. Sidharta pamet visu savu iedzīvi un dodās nezināmā virzienā, līdz upei, kur viņs paliek pie upes pārcēlāja Vēsudeva par mācekli uz visiem laikiem.
    Šajā grāmatā ir ļoti daudzi notikumi kurus es esmu izlaidis, jo visu vienkārši pastāstīt nevar. Šī grāmata noteikti ir jāizlasa tiem, kas vēlās iedziļināties tekstā un pārdomāt to. Es vairākas reizes uz lapiņas pierakstīju notikumus, lai varētu saprast tekstu. Grāmatu lasīt bija ļoti sarežģīti, bet tajā ir vairākas atziņas kā piemēram:"Zināšanas var izstāstīt, bet gudrību ne''. Šo grāmatu neiesaku lasīt tiem, kas nevēlās vairākas reizes pārlasīt un domāt par tekstu. Personiski man šī grāmata patika sižeta dēļ, bet neaptika grūto nosaukumu un teksta sarežģītības dēļ. Grāmatas galvenā doma ir tāda, ka ir jādara tas, kas tevi padara laimīgu.

Elmārs par Annas Sakses grāmatu ''Pasakas par ziediem''.

Novembrī es lasīju Annas Sakses grāmatu ''Pasakas par ziediem''.

Šo grāmatu es izvēlējos, pasakases neēsmu lasījis ilgu laiku, tāpēc nolēmu izlasīt. Šajā grāmatā ir 33 aizraujošas pasakas un katrā pasakā tiek stāstīts par kādu ziedu. Katrā pasakā tiek stāstīts par katra zieda izcelsmi, kā tas ir radies un cik varens tas ir, cik skaists tas ir. 

Lasot šo grāmatu es iedziļinājos katrā pasakā un izbaudīju to. Grāmatā ir 222 lpp

Katra pasaka ir ļoti atšķirīga un ar dažādām emocijām, tas viss ir ļoti labi pastāstīts un liek aizdomāties par to ka tā notiek īstenībā,

Es pastāstīšu parvienu no 33 pasakām kuru lasot es atcerējos un iemīlēju visvairāk.

Šo pasaku sauc ''Narcise'' un šājā pasakā stāsts ir par dievu Kēfisu un viņa sievu nimfu Leiriopi kuriem piedzima dēls Narciss, viņi dzīvoja upē. Narciss bija ļoti skaists, ļoti gudrs atjautīgs dēls.

Viņš atšķīrās no citiem dievu bērniem, bet nebija pats labākais visās jomās, viņš bija mazliet skops, jo visi bērni vienmēr baroja zivis ar ēdienu bet Narciss vienmēr gribēja visu tikai sev. 

Narciss ļoti labi rakstīja un skaitīja dzejas, visām nimfām tas ļoti patika.

Bet kā jau pasakās bija arī kādi nelabvēļi un tā bija gorgona Medūza kurai bija uz galvas matu vietā čūskas kuras šņāca, viņa tik ļoti daudz bija dzirdējusi par Narcisu ka viņa nolēma viņu noburt.

Viņa noskaitīja buramvārdus tā lai viņam rūpētu tikai paša daiļums, skaistums, lai viņam rūpētu tikai sava slava. Upē zivis no austrumiem un rietumiem padeva ziņas tālāk līdz dievam Kēfisam un viņš pavēlēja savā pilī izmest un sasist visus spoguļus, jo buramvārds iedarbosies tikai, tad, kadd Narciss ieraudzīs sevi atspulgā.

Tikmēr Narcisam briesmas vēl nedraudēja un viņš bija gatavs meklēt sev sievu, visas jaunās nimfas vēlējās Narcisu, viņas visas vienmēr bija apkārt viņam. Narciss izvēlējās savu jauno sievu Eho un vecāki bija sajūsmā par to ka viņu dēls precēsies. Kad kāzas bija pienākušas Eho palūdza Narcisam izkāpt upes krastā un saplūkt ziedus priekš viņas lai viņa varētu savos zaļajos matos ielikt ziedus. 

Narciss izdarija visu ko viņa lūdza un viņš bija gatavs kāpt atpakaļ upē līdz pamanīja upē savu atspulgu un tajā brīdī visi buramvārdi Narcisu nobūra. Narciss stundām ilgi skatījās savā atspulgā un runāja ar sevi cik daiļš un gudrs viņš ir, ka viņš ir pats labākais, bet pat ne brīdi neaizdomājās par Eho ka viņa viņu gaida uz kāžam. Eho iznāca no upes un jautāja kāpēc viņš nenāk atpakaļ. Narcissbargi nolamāja Eho, bet Eho to uzskatīja kā joku līdz saprata to visu nopietni un ielīda atpakaļ ūdenī.

Narciss palika krastā, spoguļojās un runāja par savu skaistumu, kamēr izdila, sažuva un saplūda ar zemi.

Es iesaku izlasīt šo grāmatu katram kurš mīl tāda veida grāmatas, jo izlasot šo grāmatu es nenožēloju ne mirkli no laika ko es ziedoju šai grāmatai.

Šī grāmata mani motivēja las't vairākas tāda veida grāmatas.

Ričards Brūveris Fallada Hanss ,,Dzērājs”

Es, Ričards Brūveris novembra beigās un decembra sākumā lasiju Fallada Hanss grāmatu ,,Dzērājs”.
Īss grāmatas apraksts. Es esmu izlasijis 155lpp.
Ervīns Zommers ir pārticis lauksaimniecības preču veikala īpašnieks, kas sava pacietīgā un nosvērtā rakstura, izdevušās laulības dzīves un allaž kārtīgās personības dēļ iemantojis neviltotu cieņu gan pilsētiņas iedzīvotāju, gan biznesa partneru un klientu acīs, taču uzņēmumam piedzīvojot finansiālas grūtības, Ervīns neiztur smago pārbaudījumu nastu un lēnām sāk slīgt alkoholisma purvā, kas aprij visu, kas kādreiz darījis Ervīnu par cienījamu un bagātu cilvēku, atstājot tā vietā vien kailu, bezpalīdzīgu un nožēlojamu dzērāju.

Manuprāt šī grāmata būtu jāizlasa jebkuram  cilvēkam, jo šajā grāmatā ir stāts par turīgu vīrieti kuram ir laimīga laulības dzīve. Bet tad ar laiku viņa  vienīgais bizness grimst  arī skaistā laulības dzīve  grimst un ar laiku tas viss izzūd... 

Šīs grāmatas ideja ir likt cilvēkiem saprast ka visu iegūto pazaudēt var vienā acu mirklī, bet to visu iegūt atpakaļ ir ļoti grūti. 

Iesaku katram izlasīt šo grāmatu, jo tā liek aizdomāties par to ko dzīvē iegūstam un cik ātri visu varam zaudēt!

Alise par Patrika Zīskinda grāmatu "Parfīms"

Šajā grāmatā stāstīts par kādu vīrieti vārdā Žans Batists Grenuijs, kurš atšķiras no citiem. Autors apraksta visu Grenuija dzīvi, sākot jau no pašām dzemdībām.
Grenuijs ir īpašs ar to, ka viņa ķermenim nepiemīt it nekādas smaržas. Tomēr viņš lietas neuztver raksturojot tās ar vārdiem, bet gan ar smaržu. Viņš uzauga kā nevienam negribēts bārenis. Daudzreiz izbēdzis no nāves skavām.
Bērnībā viņš zināja un prata atšķirt katra savas dzīvesvietas apkārtnes dziļākā stūrīša smaržu.
Grenuijs pieauga. Atrada vietu, kur strādāt un dzīvot - pie kāda parfimēra un cimdu meistara Džuzepe Baldīni. Grenuijs darbā izmantoja savas dotības izšķirt smaržu sajaukumus līdz sīkākajai sastāvdaļai, kas ļāva viņam veidot neizsakāmi labas smaržas.
Tomēr laiks ritēja un Grenuija alkas pēc smaržas kļuva arvien stiprākas. Tad viņš sāka nogalināt visskaistākās Parīzes sievietes, lai ar dzīvnieku tauku palīdzību varētu no tām iegūt un saglabāt to dievišķo smaržu.
Baldīni gāja bojā, sabrūkot viņa mājai. Grenuijs devās projām. Arvien meklējot atkal jaunas un skaistas sievietes, lai piepildītu savu kolekciju ar šo sieviešu smaržas ekstraktu.
Nogalinot pēdējo un visdaiļāko sievieti, kurai bija dominējošā smarža, viņš tika arestēts un notiesāts uz pakāršanu. Savā nāvessoda izpildes dienā viņš savienoja visu iegūto sieviešu smaržas un izveidoja vēl neredzētu smaržu. Pēdējā brīdī viņš mazliet iesmaržojās ar šīm smaržām. Visi cilvēki, kas bija viņam apkārt aizmirsās. Tie kļuva laimīgi. Grenuijs bija radījis eņģeļa cienīgu smaržu. Visi vai juka prātā viņa dēļ. Viņš kļuva par Eņģeļcilvēku.
Savā pēdējā dienā, vietā kur viņš bija dzimis, starp ubagiem un zivju tirgus smaku, viņš izlēja sev pāri visu eņģeļa smaržu. Cilvēki kļuva apsēsti. Rezultātā tie saplosīja Grenuiju 30 gabalos un apēda to. Viņu sirdīs ielija patīkams siltums. No Grenuija pāri palicis bija tikai viens piliens eņģeļa smaržas.

Man ļoti patika šī grāmata. Tā ir ļoti interesanta un nereāla, kas to padara tik labu. Lasot spēju ļoti spilgti iztēloties visus notikumus un cilvēkus.
Grāmatā ir tikai 212lpp., bet viss ir izklāstīts diezgan smalki.

Valērija par grāmatu "Zudušo laiku meklējot"

Novembrī es izlasīju Marsela Prusta grāmatu "Zudušo laiku meklējot". Kopā grāmatā ir 415 lpp, bet es izlasīju 100 lpp.

Šo grāmatu es izvēlējos lasīt, jo man vairāk piesaistīja grāmatas nosaukums, likās, ka grāmata būs par psiholoģiju. Tomēr lasīt grāmatu bija ļoti grūti, vairākas reizes pārlasīju grāmatas sākumu, kā arī lasot uz priekšu, šķiru lapas atpakaļ un pārlasīju tās. Autors rakstīja grāmatu 13 gadus, un sākot to rakstīt, tas sāka atcerēties savu pagātni. Viņš atgriezās pie savas un jau aizgājušo cilvēku dzīves. Romāns ir 7 atsevišķu romānu cikls un visa cikla galvenais motīvs ir "zudušā" un "iegūtā" laika tēma. Grāmatas sākumā autors stāsta par savas nāves gultu, jo rakstot romānu, autors bija slima ar astmu. Ļoti liela daļa grāmatā tiek uzsverta uz mīlestību pret māti.

Noraksturot notikumus, kas norisinājās šajā grāmatā ir ļoti sarežģīti, jo kā jau minēju, grāmatu lasīt ir ļoti grūti, tāpēc notikumus es gandrīz vai nesapratu.

Sintija Auslande par Annas Sakses grāmatu "Pasakas par ziediem"

Šajā Novembra mēnesī izlasiju grāmatu "Pasakas par ziediem". Šajai grāmatai ir 281.lpp , un tās autore ir Anna Sakse. Grāmatā tika aprakstītas 33 burvīgas pasakas par ziediem un pats skaistākais bija tas, ka katras pasakas nobeigums bija pavisam atšķirīgs. Katrās pasakas beigās bija tāds nobeigums, kurā tika pateikts, kā šis zieds ir ieguvis savu nosaukumu. Pastāstīts par ziedu īpašībām un izskatu.


Mana mīļākā pasaka šajā grāmatā bija "Cūkausītis". Šajā pasakā tika stāstīts par puisīti vārdā Jānītis. Viņš bija vēl tikai bērns, dzīvespriecīgs, kurš bauda dienu no dienas laukā ar draugiem. Pēkšņi viņam bojā aiziet māmiņa un tēvs pārved mājās pamāti. Dzīve Jānītim kopš tā brīža pilnīgi pārvētās, proti  uz slikto pusi. 
Pamāte pārveda mājās cūku barus un tās lika uzraudzīt Jānītim. No rīta līdz vakaram viņš tās pieskatija. Ganības malā bija dziļa dūņu bedre, kur karstās dienās cūkas gāja vārtīties un Jānītis bija tas, kuram lika iet iekšā un dzīt tās laukā. Vakaros mājās viņš pārnāca netīrs un pamāte pat nedeva ūdeni, lai viņš nomazgātos, staigāja viņš netīrs, bērni sāka viņu apsmiet un iesauca viņu par Cūkausīti. Pat tēvs, kurš agrāk savam dēlam bija paglaudijis galvu,  tad tagad viņš pat smejoties to nosauca par Cūkausīti un ieminējās, ka viņš savam tēvam kaunu darot.  Karstums un sausums arvien pieņēmās, līdz ar to purvs bija galīgi izžuvis, tikai akacis bija tas, kurš spītīgi glūnējās. Visi dzīvnieki tam gāja ar līkumu, bet viens sivēns tur izdomāja ieskriet un padzerties. Pamāte Jānītim lika sivēnu vilkt laukā. 
Sīvēns slīka un redzama bija tam tikai viena auss. Jānītis, sīvēna ausi saķēris dūrītē un līdz ar viņu nogrima Virs ūdens palika tikai cūkas auss un gana dūrīte. Pamāte tikai nosmēja. Akacis izžuva un tā vietā auga puķe, kas izskatijās pēc cūkas auss un bērna dūrītes, tādēļ to nosauca par Cūkausīti.


Šī grāmata man ļoti patika, kāpēc? Jo lasot šo grāmatu, man tā tik ļoti aizrāva, uz brīdi es aizmirsu par domām, kas jaucas manā galvā, un dzīvoju līdzi pasakām, ar kurām sastapos.
Šī katra pasaka bija ļoti īpaša ar to, ka katrai bija savs sākums un nobeigums, kas mani iedvesmoja. Grāmata man lasijās ļoti ātri un raiti gāja uz priekšu. Šī grāmata, manuprāt, lasītājam grib pastāstīt par mīlestību, par jūtu daudzveidību, caur to parādot visas cilvēka dzīves šķautnes.

Noteikti šo pasaku grāmatu par ziediem es ieteiktu izlasīt visiem, pat ja ne tikai  bērnu vai jauniešu vidū, bet arī pašiem pieaugušajiem, jo grāmata ir patiesi interesanta!

Lasot grāmatu, man tuvākie citāti bija:

• "Vai gan daudz vajadzīgs, lai divi jauni cilvēki iemīlētos? Vajag, lai viņi viens otru ieraudzītu starp daudziem, lai paskatītos acīs, lai viņš turētu viņas roku savējā un justos laimīgi"

• "Cilvēki pārvēršas ziedos, no ziediem skan cilvēku balsis".

VEIKSMĪGU LASĪŠANU!

Marta par Fjodora Dosrojevska "Noziegums un sods"

Šī darba sižets ir bagāts ar notikumiem, tāpēc cilvēkiem, kuri šo darbu nav lasījuši būs grūti izsekot visiem varoņiem un notikumiem. Tādēļ arī neatstāstīšu visus notikumus.

Notikumi risinās Krievijā 20.gadsimta 60.gados. Nabadzīgais students Rodions Romanovičs Raskoļņikovs jeb Rodions ir pārcēlies uz Pēterburgu, lai studētu. Nepietiekamu līdzekļu dēļ, ne tikai viņam jāpamet studijas, bet viņam rodas arī veselības problēmas.

Darbā izpaužas Rodiona morālās sāpes un mokas pēc divu sieviešu nogalināšanas paralēli apkārt notiekošajiem notikumiem.

Manuprāt, šajā darbā spilgti atspoguļo trīs problēmas:

1.    Sekas un iekšējie pārdzīvojumi pēc citu cilvēku dzīvības atņemšanas, jo Rodions vairākas reizes vēlējās griezties policijā un atdzīties, taču katru reizi gadījās, kas tāds, kas viņu apturēja.
2.     Bagāto un nabago cilvēku nevienlīdzība- Rodiona māsu Duņu bildināja bagāts kungs Pulcherijs Aleksandrovns, kurš lika izvēlēties Duņai starp viņu un viņas brāli. Pulcherijs Aleksandrovns piedāvāja Duņai naudas summu, jo viņš domāja, ka nabadzīgajai Duņai nauda būs svarīgāka par brāli, kā arī Pulcherijs uzskatīja, ka Duņai jādara viss, ko viņš saka, jo viņš viņu uzturēja. Bet Duņa, izjūtot neviltotu mīlestību pret brāli, izvēlējās atraidīt Pulcheriju Aleksandrovnu.
3.   Līdzcilvēku atbalsts ir ļoti svarīgs- kad Razumichins, Rodiona bijušais studiju biedrs, saprata, ka Rodionam ir veselības problēmas, viņš centās Rodionam palīdzēt cik vien varēja. Atrada ārstu, kas varētu Rodionam palīdzēt. Naktīs palika pie viņa tikai, lai uzraudzītu vai viņam viss kārtībā. Kalpone Nastasja vienmēr atnesa Rodionam kādu zupas šķīvi, kad Rodionam nebija ne kapeikas.

Citāti no grāmats:

·         „Interesanti, - no kā cilvēki visvairāk baidās? Visvairāk viņi baidās no jauna soļa, no jauna, sava paša teikta vārda”

·         „Samelosi – pie patiesības nonāksi! Tāpēc es esmu cilvēks, ka meloju. Neviena patiesība nav panākta, iepriekš nesamelojot reižu četrpadsmit, varbūt arī simt četrpadsmit.”

·         „Ciešanas un sāpes plašam prātam un dziļai sirdij ir vienmēr obligātas.”

·          "Visviltīgākais cilvēks ir iegāžams tieši visvienkāršākajās lietās”

Viens no notikumiem, kas man visvairāk ir palicis atmiņā- Rodions kādā bārā iepazinās ar dzērāju Marmeladovu. Marmeladovs Rodionam izstāstīja par savām ģimenes problēmam. Pēc tā vakara viņi šķirās un nebija tikušies. Bet pēc pāris nedēļām Rodions redzēja, ka kariete bija notriekusi Marmeladovu. Rodions 30 rubļus, kurus bija saņēmis no mātes pārtikai un lai izveseļotos, atdeva Marmeladova sievai, lai viņa spētu apmaksāt bēres un parūpēties par bērniem. Tas parāda Rodiona cēlumu un upurēšanos, kas viņam bija pat nepieciešama, mēģinot pārdzīvot izdarīto slepkavību. 

Anna Sakse "Pasakas par ziediem"

      Novembrī, es tāpat kā Vladislavs Kiviļevs lasīju Annas Sakses grāmatu ''Pasakas par ziediem".
      Kā jau Vladislavs minēja šī grāmata ir par 33 dažādiem ziediem un to izcelsmi. Šo grāmatu es varētu raksturot kā savā ziņā ļoti emocionālu un aizraujošu. Mazliet vairāk pastāstīšu par vienu no pasakām. Dzīvoja reiz kurpnieks kurš aprecēja ļoti slinku sievu. Sieva bija tik slinka, ka nevarēja izslaukt vienīgo kazu, kas viņiem piederēja. Laikam ritot parādijās arī ģimenes pieaugums un tad kurpniekam bija vel vairāk darbu, kā piemēram, mainīt pamperus un gatavot ēst. Bet kurpnieks arī savu darbu neatstāja nepadarītu. Viņa lielākie kurpju pasūtītāji bija rūķīši. Tā nu vienu dienu nesot rūķīšiem kurpītes, kurpnieks secinājis ka maiss ir caurs un puse kurpīšu ir pazudušas. Tad nu viņš aizejot mājās licis, lai sieva aizlāpa caurumu un tā arī viņa izdarijusi. Bet tad šāds notikums atkārtojies vairākas reizes un kurpnieks ejot mājas nevarējis saprast kur pazudušas kurpītes. Ejot viņš sastapa vecenīti kura lūdza, lai šis viņai sataisot kurpīti un kurpnieks pretīm nerunājot arī palīdzējis. Par to viņām večiņa uzdāvinājusi zariņu ar trīs burvju lapiņām. Tad nu kurpnieks ievēlējies atrast pazudušās kurpītes un jau pēc mirkļa attapies pie rūķīšu mājiņās, kur viņš visas trūkstošās kurpītes ieraudzijis karājamies kokā. Tad viņš ievēlējās, lai kurpītes pieaugtu pie zariem un tās nevarētu dabūt nost. Un tā nu radies zieds ar nosaukumu ''Kurpīte''.
       Šis bija ieskats vienā no grāmatiņas pasaciņām. Ieteiktu izlasīt šo grāmatu, jo ar tās palīdzību intresantā veidā var uzzināt kā radušies ziedu nosaukumi.

Alberts Bels "Būris"

     Stāsts ir par arhitektu Edmundu Bērziņu. No svētdienas uz pirmdienu miglainā, tumšā laikā kad viņš dodas mājas  uz Rīgu, Edmunds pazud bezvēsts.

     Viņa sieva Edīte Bērziņa vērsās pie izmeklētāja Valda Strūga. Kad tika noformulēti dokumenti Strūgs domāja, ka meklēs pats sevi, jo Edīte viņu aprakstīja tik pat līdzīgi. Kad Strūgs sāk izmeklēšanu viņš uzzina daudz un dažādas lietas par Edmundu. Šajās izmeklēšanas dienās Edmundam ir jāizdzīvo skarbos apstākļos.

Kā mierinājumu viņš sev katru reizi teica: "Ja ne rīt, tad parīt,nu, ļaunākajā gadījumā pēc pāris dienām."

Edmunds dzīvojot skarbajos apstākļos, nekad nepadevās viņš vienmēr cerēja,cerēja ka viņu atradīs. Tāpat kā Strūgs nepadevās un zināja ka viņu atradīs.

     Pēc izlasītās grāmatas,kur ir 142 lpp ,uzskatu, ka nevienam nevajag padoties. Vajag cīnīties un nepadoties. Kā jau pēc grāmatas citāta, "Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka tas rada būra filozofiju" , tas parāda, kad mums ir jācīnās par sevi nevis sevi jāiesloga būrī kurā paši sevi iesprostojam.

      Šis  stāstā vijas cauri dažādiem notikumiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem kuriem katrs galvenais varonis ir gājis cauri. Kā arī lasot grāmatu var  iepazīt varoņus ļoti labi gan no viņu sliktās puses,gan no labās. Stāsts ir no trīs cilvēku skata punktiem, no Edmunda,Valda un Dindāna. 

     Šo grāmatu izvēlējos, jo mani piesaistīja grāmatas nosaukums. Izlasot grāmatu biju gaidījusi, ko vairāk. Man nepatika šī grāmata, jo manā uztverē bija pārāk gari un neinteresanti notikumi, kuri vilkās pārāk ilgi šajās lapas pusēs. 

     Grāmatas doma ir ka nevajag baidīties. Ideja ir par to ka nevajag padoties, bet vajag tikai cerību un spēku sevī rast, lai tu izdzīvotu šajā pasaulē. Par to liecina šis citāts, "Putniem savvaļā ir īsāks mūžs nekā tiem, kas dzīvo nebrīvē." Kā arī pēc šīs grāmatas izlasīšanas iestājas pārdomas, jo stāstā ir daudz un dažādas lietas, kas liek aizdomāties.Bet es iesaku šo grāmatu izlasīt cilvēkiem kuriem patīk vienkāršas grāmatas ar notikumiem kuri ir izklāstīti gari un plaši, sīki un smalki. 

Ivita Stepanoviča

Agnija par Gundegas Repšes ''Alvas kliedziens''

   Pagājušajā mēnesī lasīju grāmatu ''Alvas kliedziens''. Lai gan šī nebija grāmata , kuru man bija jālasa ( jo bibliotēkā nebija īstās) tomēr esmu ļoti patīkami pārsteigta par šīs latviešu rakstnieces talantu, jo grāmata bija ļoti interesanta un pamācoša. 

   

   Grāmatā aprakstītie notikumi notiek kādā Rīgas skolā, Pārdaugavas rajonā. Tā kā grāmatā aprakstītie notikumi ir par padomju laikā augušu meiteni, var secināt, ka liela daļa grāmatā aprakstīto notikumu ir tādi, kas ''nostājas'' pret sistēmu.

   Galvenā varone ir Rugetta, kura raksta dienasgrāmatu. Sākumā viņa iet 6. klasē un dienasgrāmatu sāk rakstīt pēc labākās draudzenes Almas ieteikuma. Pirmajā grāmatas daļā, pēc Ruggetas rakstītā, var saprast, ka viņa ir neatkarīgā un savam vecumam loti inteliģenta meitene, kura mīl dabu. Tomēr jo vecāka viņa kļūst, jo vairāk saprot no dzīves, galvenokārt jo iemīlas Melnajā princī, kas ir kā aizliegtais auglis.''Es nemaz nespēju iedomāties,ka kādreiz būšu kopā ar vīrieti. Es ,kas tagad esmu 6. klasē, kādreiz staigāšu ar vīrieti?''

   Tā kā grāmatas nosaukums ir alvas kliedziens, tad grāmatas pirmajā lappusē tiek paskaidrots kāda ir alva. ''...spožs, mīksts, kaļams, stiepjams metāls ar rupji kristālisku struktūru,...., pie 200°C alva kļūst tik trausla,ka sadauzāma pulverī....Mīkstuma dēļ alvu lieto reti....mehāniski viegli apstrādājama...ķīmiski mazaktīva'' pēc kā var secināt par to,kas notiks ar Rugettu grāmatā. Tā kā grāmatā ir daudz cilvēku,kas viņu ietekmē, tad nestāstīšu sīkāk par grāmatas notikumiem, jo uzskatu,ka katrs izlasot grāmatu radīs saikni ar citu no ''ietekmētājiem''. Varu pateikt tikai to,ka grāmatā ir ļoti sarežģīti un emocionāli spēcīgi notikumi,kas noved pie grāmatas negaidītā nobeiguma. 

   Manuprāt grāmatas tēma ir stipras meitenes attiecības ar skarbās sistēmas kalpiem,kas viņu padara vāju. Grāmatas ideja ir tāda, ka ir jācīnās līdz pēdējam, ja tas par ko cīnies tevi padarīs laimīgu!

   Iesaku ikvienam inteliģentam cilvēkam izlasīt šo grāmatu, jo tā ļaus saprast ko vairāk par reālo dzīvi un padomju laiku sistēmu. Tomēr,ja esi cilvēks,kas ir viegli ietekmējams, tad neiesaku lasīt grāmatu, jo tā var tavus uzskatus sagrozīt ,iespējams, nepareizā virzienā!

Agnija

Edgars Alans Po. Stāstu izlase.

Pēdējā mēneša laikā es izlasīju Edgara Alana Po stāstu izlasi. Grāmatā apkopoti trīspadsmit asins stindzinoši un nervus kutinoši stāsti. Daži no tiem rakstīti, kā šausmu stāsti un liek izbīties pat visdrosmīgākajam, bet daži no tiem ir īsti detektīvi, kurus lasot pamatīgi jānodarbina pat asākie prāti.

Grāmatu, tās rakstīšanas stila dēļ, lasīt bija salīdzinoši grūti un tas aizņēma ilgu laiku. Viens no faktoriem varētu būt tas, ka stāsti rakstīti 19. gadsimta vidū, tajos izmantoti mūsdienu paaudzēm nesaprotami vārdi un notikumi, kā arī daudzi vārdi svešvalodās, piemēram, franču, latīņu u.c.  Neskatoties uz to, noteikti varu atzīt, ka grāmata ir lieliska un ne velti iekļauta ieteicamās literatūras sarakstā. 

Mans mīļākais stāsts bija "Nozagtā vēstule". Tajā stāstīts par to, ka karaliskas personas nozagta kāda ļoti nozīmīga vēstule, ir zināms, pie kā tā ir bet policijai uzdots to atrast, zaglim nezinot. Policija pārmeklē visas iespējamās vietas, kur dokuments varētu atrasties, bet tā nekur nav. Beigās vēstuli atrod kāds cits kungs, kurš izsecināja, ka zaglis noteikti paredzējis policijas meklēšanas metodes, tāpēc vēstuli nav slēpis nemaz, bet turējis diez gan atklātā vietā. Šis notikums parāda, cik cilvēka prāts var būt muļķīgs un viegli maldināms. 

Edgars Po jau kopš 19. gadsimta visā pasaulē pazīstams kā izcils stāstu autors, pateicoties viņa sarakstītajiem šausmu stāstiem, kuri ieguvuši milzīgu popularitāti un tos iemīļojuši visdažādāko vecumu lasītāji.

Šī grāmata man ļoti patika, jo pēdējā laikā man ir iepaticies lasīt šāda veida darbus. Noteikti iesaku izlasīt gan šos stāstus, gan citus Po darbus ikvienam, kurš vēlas lasīt kvalitatīvus literatūras darbus vai ir ieinteresēts šausmu literatūrā.

Lasītprieku vēlot,

Rūta. :)

Aija Grizāne par ''Baronu Bunduli ''

Zeiboltu Jēkabs '' Barons Bunduls''

Šī grāmata tika izdota 1984. gadā. Grāmatā ,kurā lasīju bija ietverts vēl 1 stāsts ( 2 stāsti vienā grāmatā) - Ūdens burbuļi. Šai grāmatai arī ir iestudējums , bet diemžēl es to nēesmu redzējusi.Kā obligāto lasīšanu novembra mēnesī es izvēlējos ''Baronu Bunduli'' .Šo grāmatu es izvēlējos tikai pēc nosaukuma , man likās ka šī cilvēka vārds izklausās interesanti un iespējams , iespējams ka pats stāsts arī būs interesants. Bet tomēr , kā saka ,neskaties uz grāmatu pēc tā vāka, man šī grāmata nelikās diezko interesanta. Man tā likās pārāk vecmodīga. Šo stāstu lasot man bija jāpārkāpj pāri visādā grūtībām ,piemēram, valoda. Šajā tekstā var redzēt ka autoram ir labs vārdu krājums. Dažkārt man vajadzēja pārlasīt rindkopas lai saprastu par ko ir rakstīts.
Šajā stāstā var redzēt Barona smieklīgos momentus viņa dzīvē. Grāmatā ir kopumā 14 notikumi , 184 lpp. Jēkabs ir labi izdomājis un raksturojis stāstā cilvēku raksturus. Jēkabs ir izdomājis daudz anekdotes ,par kurām tauta bieži vien pasmejas par saviem kungiem. Manuprāt ,katram šim notikumam ir kāda pamācība. Šajā grāmatā ir dažas interesantas ilustrācijas ,bet galvenais ir teksts. Manuprāt ,šī stāsta galvenā doma ir ,ka vajag vairāk ieklausīties citu cilvēku domās un dažkārt paļauties uz tiem.
Šo grāmatu es neiesaku kādam lasīt ,jo pašai nepatika, bet katram cilvēkam ir sava gaume. Kādam varbūt grāmata liekas interesanta ,bet personīgi man , nē.

Vladislavs Kiveļevs par Annas Sakses " Pasakas par ziediem"

   Nesen izlasīju pasaku grāmatu „ Pasakas par ziediem”, kopā ir 281 lpp.  Grāmata tika izdota 1974. gadā , un tās autore ir Anna Sakse,  ievērojama 20.gs.  latviešu rakstniece.

   Grāmatiņa ir ļoti viegli lasāma, tā sastāv no 33 mazām pasakām par ziediem, katra tā sākas ar skaistu un krāsainu zieda ilustrāciju. Pasakas ir tikpat dažādas, kā ziedi par kurām pasakas ir rakstītas.  Galvenokārt pasakās ir aprakstīts par puķēm, par to unikālo rašanās vēsturi, par to izcelsmi, par izskatu un īpašībām. Grāmatā var atrast , kāpēc puķe ir ieguvusi savu nosaukumu,  kāpēc tā aug tikai specifiskās vietās un vēl daudz ko citu ļoti interesantu.

   Tā, kas sniedza šai grāmatai dzīvību, piedeva krāsas un noskaņu, ir daba.  Dabai ir spēcīga saikne ar pasauli un cilvēku, arī ar pārdabiskām lietām, kā dieviem. Nekas nenotiek pats no sevis, viss ir saistīts. Visam ir savs skaidrojums un nozīme.  Daba ietekmē cilvēku , un cilvēks ietekmē dabu, to es saskatīju šajā grāmatā.

   Visiem augiem šajā grāmatā ir savs raksturs, sava personība. Daba spēj komunicēt un risināt problēmas.  „ Nekas jau neiet bojā. ..aiz katra cilvēka paliek kas pāri – vai nu labais , vai smejamais.”  Tā arī rodas ziedi, cilvēki, atstājot savu dzīvi, pārvēršas par tiem atkarībā no sava rakstura un izskata.

   Grāmata sastāv no 33 pasaciņām, katrā no tām kāda vērtība vai atziņa. Tika atklātas dažādas problēmas, kā piemēram mantkārība, greizsirdība, verdzība, nodevība u.c. Visas šīs problēmas ir vairāk vai mazāk aktuālas gan mūsdienās, gan pagātnē.  Bet galvenais, manuprāt, visās pasakās ir mīlestība.

   Es uzskatu , ka šī ir ļoti vērtīga grāmata, kuru varētu dot lasīt ne tikai bērniem pirms miega, bet arī pieaugušajiem.  IESAKU VISIEM!

Jukio Mišima "Zelta templis"

  Es novembrī esmu izlasījis Jukio Mišimas, japāņu rakstnieka, grāmatu "Zelta templis". Grāmata ir par japānieti kurš pavadījis savus bērnības gadus kara laikā un pēc tēva nāves tika aizsūtīts uz izcilāko japāņu templi lai kļūtu par budistu mūku. Visā grāmatā tiek aprakstīts kā viņš cenšas atrast savu ceļu un pats sevi.
  Visas grāmatas garumā varonis cenšas atrast sevi savu būtību un lai to izdarītu viņeam ir jācīnās ar savu ļauno pusi. Autors grib parādīt ka tas ir grūti atrast pašam sevi, tāpēc arī apraksta topošā mūka ciešanas un pārdomas, kā arī attiecības pret civēkiem kuri ir viņam apkārt. Tomēr uz beigām viņu pārņem ļaunums kuram viņšnespēj stāvēt pretīm.
  Lasot šo grāmatu esmu sapratis ka pāriet uz ļaunuma pusi un pazust tajā ir ļoti viegli. Ļaunama sakņu aizsākums sākas pašā bērnībā, taču tad tas nav redzams un sajūtams. Es arī sapratu ka ļaunums ir katrā no mums, taču mēs to īsti neapzināmies, un kā tika aprakstīts grāmatā tie ir mazie un dazreiz pat neredzami pārkāpumi, kas sāk izcelt mūsu ļaunumu.
  Esmu ieguvis ļoti nozīmīgu atziņu. Lai paliktu pozitīvajā un labajā puse ir nepieciešami draugi taču tie ir jāizvēlas pareizi. Grāmatā varonim bija divi labi draugi viens viņu turēja labajā pusē taču otrs stiepa viņu uz leju uz slikto pusi, un izrādās sliktais veinmēr ir stiprāks, un to ir jāsaprot, un jāmāk atturēties.
  Es ietektu šo grāmatu izlasīt katram. Tā dod iespēju izprast slikto un labo. Kā arī parāda un tu pats vari izsecināt pēc tā kapēc draugi ir jāizvēlas uzmanīgi.

Alberts Bels "Būris"

  Kā savu obligāti izlasāmo gramatu no dotā saraksta, es izvēlējos Alberta Bela grāmatu "Būris". Pirmais iespaids par grāmatu, spriežot pēc vāka noformējuma, nebija īpaši pozitīvs, bet man ļoti iepatikās citāts uz grāmatas aizmugurējā vāka:

"Kas ir stiprs, tas iznīcina būri.

Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju."

  Grāmata ir ļoti aizraujoša un viegli lasāma. Tajā, 142 lapaspušu garumā, ir aprakstīta detektīva Valda Strūgas centieni sadzīt pēdas bezvēsts pazudušajam arhitektam Edmundam Bērzam, kuru meklē viņa sieva Edīe Bērza. Grāmata ir nosacīti sadalīta  divās daļās - pamīšus vienā nodaļā stāsts ir rakstīts no Valda skata punkta, bet otrā no Edmunda skata punkta. 

  Lasot šo grāmatu var ļoti labi iepazīt galvenos varoņus caur viņu monologiem jeb domām, jo grāmatā ir attēloti ļoti maz dialogu. Lasot pamazām sapratu, ka Edmundam ir ārkartīgi spēcīgs raksturs, jo viņš spēja izdzīvot ekstrēmos apstākļos un nesajukt prātā, un galvenais - nezaudēt cerību. Izlasot grāmatu, sapratu, ka Edmunda un Valda raksturi bija ļoti līdzīgi - arī Valdis nezaudēja cerību un ticību sev, ka izdosies atrast pazudušo arhitektu. 

  Manuprāt, stāsta tēma ir par baiļu pārvarēšanu , bet  galvenā ideja - nezaudēt cerību!

  Visvairāk man šaja grāmatā patika tas, ka gandrīz katrā lapaspusē bija kāda atziņa vai domu grauds, bet manas mīļākās bija šīs:

"Mēs visi esam vienas sabiedrības bērni, kā rieksti vienā lazdā.

Dažos ielien smecernieks, izgrauz serdi, paliek tukšums, dažus notrauc vējs pirms laika, dažus apēd vāveres un meža putni, un tikai daži auglīgā augsnē dzen jaunas atvases dzīvībai.

Mēs visi eam tik vienādi, bet savā būtībā tik dažādi."

"Atmiņas bija sāpīgas, radīja kakla spazmas, vēderā krampjus, atmiņas bija jāpadzen, un dažbrīd viņš domāja, ka pasaulē visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas."

"Ilgāku laiku sabiedrībā apgrozījies, viņs atrada, ka izteikt savu prātu un savas domas palaikam nav pat izdevīgi, tas var radīt pavisam necerētu rezonansi, nākt atpakaļ līdzīgi bumerangam, trāpīt paša izteicēja  mieru.

Sabiedrībai uz visiem jautājumiem jau bija gatavas atbildes, un nevajadzēja mēģināt rastas jaunas atbildes, tas varēja izjaukt ar gadiem iegūto līdzsvaru, un no līdzsvara izjaukšanas nekad nekas labs nav gaidāms."

 Man pašai šī gramata ļoti patika un es ieteiktu visiem viņu izlasīt!

Aleksandra.

Anna Sestule par Dž. D. Selindžera „Uz kraujas rudzu laukā”

Stāsts par 16 gadīgu puisi vārdā Holdens Kolfīlds, kurš aptuveni šajā pirmsvētku laikā, tikai pēc otrā pasaules kara, tika izmests no skolas, jo bija izgāzies visos mācību priekšmetos, izņemot angļu valodu, kas viņam padevās, jo Holdens daudz lasīja grāmatas. Viņš ir savādāks, nekā citi viņa vecuma jaunieši, viņš cenšas visiem palīdzēt. Holdens Kolfīlds ir diezgan pretrunīga persona, jo savus mājas darbus nepilda, bet citiem palīdz tos izdarīt, kaut ir parādos līdz ausīm.  

Man liekas, ka Holdenam viss ir vienaldzīgs, tikai ne brālis Allijs, kurš nomira un māsa Fībija. Holdens visus sauc par liekuļiem. Kad Holdenu izmeta no skolas viņš nezināja, ko iesākt ar savu dzīvi, baidījās braukt mājās, tā nebija pirmā reize. Viņš trieca naudu bāros, dārgās viesnīcās un braukājot ar taksi. Kaut arī stāsts uzrakstīts 40. gados, jaunieši nav mainījušies.

 Par visu pasaulē viņam svarīgāka ir viņa gudrā māsa Fībija, kurai ir tikai desmit gadu, viņš neļāva viņai nemācīties un pieļaut tādas kļūdas, kādas pats ir pieļāvis. Holdens Fībijai vienmēr jautā padomu un uzticas, jo viņa nevienam neteiks un sapratīs.

 Lasot grāmatu es visu laiku nesapratu – kāpēc grāmatas nosaukums ir – „Uz kraujas rudzu laukā” līdz Holdens teica: „ ..es iedomājos, ka visi mazie bērni rotaļājas milzīgā rudzu laukā. Tūkstošiem mazu bērnu, un tuvumā neviena cilvēka – neviena pieaugušā, tikai es. Un es esmu tādas stāvas, stāvas kraujas malā. Un man jānotver ikviens, kas grasās krist lejā, - saproti, viņi draiskojās un neskatās, uz kurieni skrien, un tad man jāpiesteidzas klāt un jāpasargā viņi, lai neviens nenokrīt lejā no kraujas. Tas viss ir mans darbs. Es esmu sargātājs rudzu laukā. Tas ir dumji, bet tas ir vienīgais, ko man patiešām gribētos darīt.” Holdens to teica Fībijai, jo viņa bija ievērojusi, ka brālis vienmēr saka tikai to, kas nepatīk, nekad neteica to, kas patīk.

 Grāmatas sižets nebija paredzams, tāpēc es iesaku tev izlasīt šo grāmatu,jo tagad ir īstais laiks. Skolotāja,mudinot lasīt, teica, ka tā ir aizliegtā grāmata Amerikā. Man bija jāizlasa.

 

Ivita Stepanoviča par Sūzenas Kolinsas gramatu „Bada spēles”

Oktobra  mēnesī es izlasīju Sūzenas Kolinsas grāmatu „Bada spēles”ar apjomu 370 lpp.

Šajās grāmatas lapas pusēs ir stāsts par 12 apgabaliem ,kur kādreiz bija Ziemeļamerika, bet tagad tur ir tikai drupas kur atrodas Panemas valsts,  Kapitolijs kurš valda par šiem 12 apgabaliem. Ik gadu Kapitolijs  piespriež no katra apgabala vienai meitenei un zēnam ,vecumā starp divpadsmit un astoņpadsmit gadiem doties uz Bada spēlēm kur viņi telvīzījas priekšā cīnās un dzīvību un nāvi.  Šīs Bada spēles iesākās  īpaši jau ar pašiem  galvenajiem varoņiem Katnisu Everdīnu un Pītu Melārku.

Katnisai Everdīnai ir sešpadsmit gadu un viņa dzīvo kopā ar savu māti un jaunāko māsu.  Viņa rūpējās par savu māti un jaunāko māsu, rūpējot viņām iztikas līdzekļus. Pīts Melārks ir beķera dēls un ikdienā palīdz tēvam un mātei ceptuves darbos.  Viņi ir parasti cilvēki ,bez pieredzes, kas dodas uz šīm nežēlīgajām spēlēm. Nokļūstot  Kapitolijā, kur ir spēļu trenēšanās arēna viņi savas iemaņas un zināšanas pilnveido un gatavojās  Bada spēlēm un iepazīst tur pārējos dalībniekus. Viņu palīgs Heimičs, kas ir  viens no Bada spēļu uzvarētājiem, dod vis dažādākos padomus Pītam un Katnisai, kā izdzīvot, atrast slēptuvi un, kā iepatikties sponsoriem, lai dabūtu vis dažādākās situācijās nepieciešamās lietas. Sākoties Bada spelēm  Katnisa apzinās to, ka uz viņu vis apgabals liek cerības. Šajās spēļu dienās norisinās visāda veida notikumi asiņaini, draudzības , pārdzīvojumu un piedzīvojumu pilni. Lai iegūtu uzvaru Katnisa izdomā stratēģisku plānu, kas izdodas un dod uzvaru Katnisai un 12 apgabalam. Bet Kapitoliju  nav ar mieru šīm beigām, jo Katnisa ir kā cerība par brīvību visiem apgabaliem un sākās nemieri, ko Kapitolijs nespēj apspiest.

Šī grāmata beidzās ar Katnisas  atgriešanos apgabalā, bet tās nav visas beigas. Tālākais stāsts turpinās nākamajās grāmatās.

 

Manas atziņas par šo izlasīto grāmatu:

·        Nekad nevajag padoties, lai arī cik grūti būtu.

·        Mēs vienmēr spējam vairāk nekā paši domājam.

·        Vajag tikai cerību, lai tiektos uz lieliem mērķiem.

 

Šo grāmatu es sāku lasīt , jo man iepatikās tās izskats un anotācija. Kamēr

       visi jau viņu bija jau izlasījuši es to tikai sāku lasīt un, es nenožēloju, jo

       stāsts ir piedzīvojumu pilns. Ar mīlas stāstu, izdzīvošanu un skatienu uz

       nākotni, kas ļauj saskatīt paralēles ar mūsdienām. Iesaku šo grāmatu lasīt

       visiem, kuriem patīk vis dažādākie piedzīvojumi un neparasti notikumi.

 

 

Šai grāmatai ir arī filma ko var noskatīties šeit:

       http://ffilms.org/the-hunger-games-2012/

       Bet uzskatu , ka grāmatā var vairāk izbaudīt elpu aizraujošos notikumus un labāk uztvert ideju.

Reinis par Džeralda Darela grāmatu ''Bafutas pēddziņi''

        Oktobra mēnesī es izlasīju Džeralda Darela grāmatu ‘’Bafutas pēddziņi’’. Šo grāmatu man ieteica izlasīt mamma, jo es nevarēju atrast tādu grāmatu, kas man interesētu. Grāmatas saturā ir iekļauti vairāki humoristiski notikumi,  tieši tāpēc es izvēlējos lasīt šo grāmatu.

        Stāsta galvenais varonis Džeralds, kurš ir arī grāmatas autors, apraksta savus piedzīvojumus Rietumāfrikā. Stāsta sākumā  Džeralds ,kas nodarbojas ar dabaszinātni Londonā, uzzin ka viņam ir dota iespēja divus mēnešus pētīt dzīvniekus un faunu Kamerūnā, Bafutas karaļvalstī. Braucot uz Bafutu viņš sīki raksturo vietējos tirdziņus, kuri atrodas ceļu malās. Vienā no tiem viņš pamana dejojošu pērtiķi, kurš viņam tik ļoti iet pie sirds, ka viņš nolemj to iegādāties. Pēc četrām stundām un nogurdinoša ceļa pa kalniem un ielejām viņš ir sasniedzis Bafutas karļvalsti un tiekas ar tās pavēlnieku Fonu. Pirmajā vakarā Džeralds Fonam pastāsta kādus dzīvniekus viņš sev vēlās iegūt un jau nākamajā rītā Džeraldu sagaidīja vairāki vīri ar ieročiem un suņiem, kuri bija ieradušies palīdzēt notvert vajadzīgos dzīvniekus. Džeralds kategoriski aizliedza medniekiem ņemt līdzi ieročus uz medībām, jo viņa mērķis nebija nogalināt vai ievainot kādu dzīvnieku. Tā ar laiku Džeralds izstrādāja metodi, kā viltīgi dzīvniekus ievilināt tīklā un noķert bez ievainošanas. Medību laikā Džeralds savus uzticamos medniekus un suņus nodēvēja par Bafutas pēddziņiem. Viens no maniem mīļākajiem momentiem ir moments, kurā Džeralds savā īpašumā ieguva krupjus, kuri uz viņu esot blenzuši itkā viņi būtu bijuši iespundēti sabiedriskajā tualetē, pēc tam krupji novēma Džeraldu. Grāmatas izskaņā Džeralds dodas mājās, bet diemžēl Londonā viņš pamana, ka visas lidojošās peles paceļam ir nomirušas, par to viņš ļoti pārdzīvo.

        Es šo grāmatu iesaku izlasīt visiem kuriem patīk daba un humors, jo grāmatā ir vairāki humoristiski gadījumi saistīti ar dzīvniekiem. Man pašam šī grāmata ļoti patika, jo lasot to es apvienoju lasīšanu, kas man ne tik ļoti tīk ar patīkamo humora devu, kura man lika grāmatu izlasīt līdz beigām. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es apsveru domu arī izlasīt kādu citu Darela darbu.

Paulu Koelju romāns "Alķīmiķis"

Es izlasīju Paulu Koelju grāmatu "Alķīmiķis".Tas ir romāns par aitu ganu vārdā Santjago,kurš ceļo pa Spāniju,precīzāk,Andalūziju,kopā ar savām aitām.Kādu dienu viņš nosapņo,ka viņam jādodas uz Ēģiptes piramīdām meklēt bagātības,un ka viņš tās atradīs,vēlāk,viņš devās pie zīlnieces un viņa arī viņam teica ka viņam ir jādodas meklēt bagātības.pēc pāris dienām kādā ciematā viņš satiek vīru,kurš stāsta viņam tieši to pašu ko Santjago bija nosapņojis,ka viņam ir jādodas meklēt bagātības uz Ēģiptes piramīdām,taču lai viņš spētu nokļūt līdz turienei,viņam nākas pārdot savas aitas šim vīram.Romāna beigās,kad viņš nokļūst pie piramīdām,viņš  atklāj,ka visu šo laiku bagaātības ir bijušas nevis piramīdās,bet gan viņa dzimtajā ciemā.

Galvenā šis grāmatas doma ir tā, ka viss pasaulē ir cieši saistīts, gan cilvēki, gan lietas ir viens vesels, un to sauc par “Pasaules dvēseli”. Tajā viss atgriežas un no turienes viss nāk, un radītājs un radītais ir viens. Un ir tāda valoda, ko saprot visi – tā ir Pasaules valoda un tajā runā sirds. Pasaules dvēseles ideja ir tā, ka mēs esam savstarpēji saistīti un atbildīgi par visu, kas šai pasaulē notiek. Tā nāk no senās alķīmijas. Mēs dzīvojam dzīvi, kas pārbagāta simboliem, ka visam, kas notiek, ir sava nozīme. Ja mēs šo nozīmi nezinām, tad var likties, ka lietas notiek it kā par spīti visam.

Autors mudina katram sekot savam aicinājumam un neieslīgt mietpilsoniskā. (piemēram, ja Santjago nebūtu devies ceļā un visu pametis, viņš visu savu mūžu tikai ganītu aitas, nepiepildot savu dzīvi). Dzīve ir devīga pret tiem, kas seko liktenim pa pēdām.
Vispopulārākā grāmatas atziņa ir: „Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.”
Visa grāmata sastāv no domu graudiem, ar kuru palīdzību autors lasītājiem māca, kā dzīvot.

Man šī grāmata ļoti patika,un es to ieteiktu lasīt arī citiem,tā ir ļoti interesanta,ar daudz atziņām.

Roberts Cirsis par Džona Grišama grāmatu Pēdējais zvērinātais

Es izlasīju grāmatu Pēdējais zvērinātais kurā ir stāsts par jaunu cilvēku kurš ir gatavs iesaistīties dažādās avantūrās, un viena no tām ir nopirkt mazu un nepopulāru avīžu izdevniecību. Šajā grāmatā tiek stāstīts par ši puiša- Villija Treinora centieniem atdzīvināt šo laikrakstu ar dažādiem rakstiem, bet tad šajā klusajā pilsētiņā kurā nekad nekas nenotika notika slepkavība, izvarošana un zādzība vienā reizē, un līdz ar šiem notikumiem avīze ieguva tematu par ko gari un plaši rakstīt un arī abonentu skaits palielinājās pieckārt un līdz ar to avīzei bija pienākuši plaukuma laiki. Bet tākā avīzes redaktors notikumus atspoguļoja ļoti spilgti, slpekavas ģimene izdomāja atriebties avīzei un ievietoja spridzekli redakcijā, kurš par laimi nepaspēja uzsprāgt. Nākošajās dienās notika tiesas sēdes par zvērināto izvēli un kad tika izvēļēti zvērinātie  sākās pats tiesas process, tiesnešu, zvērināto, šerifa uzpirkšana no slepkavas ģimenes puses.
Ar to es arī beidzu lasīt grāmatu jo nepietika laika izlasīt vairāk. Izlasīju 266 lpp no 472.
Man pašam šī grāmata liekas ļoti interesanta jo visu laiku ir intrigas un kautkas regulāri notiek un nav jāgaida ilgi nākošais notikums. Tāpēc iesaku šo grāmatu izlasīt jebkuram kam patīk kriminālromāni.
Nekādas atziņas vēl neesmu guvis jo grāmatu vēl neesmu izlasījis līdz galam.

Roberts Laurenss Stains ''zosāda - nakts ar dzīvo lelli''

               Es izlasīju R.L.Staina grāmatu ''zosāda - nakts ar dzīvo lelli''. Grāmatā stāstīts par dvīņumāsām - Lindu un Kristiju. Kristija kļūst greizsirdīga uz Lindu, jo Linda ir dabūjusi vēderrunātāja lelli un nesaprot, kāpēc viņa saņem tik daudz uzmanības.
               Kādā jaukā dienā viņas ielīda kaimiņu jaunajā mājā, viņas ložņāja pa jaunbūvi, kas bija kaimiņu sētā, tad viņas iegāja virtuvē un tur misenē atrada vēderrunātāja lelli. viņas bija šokētas kad lellei nokarājās rokas un kājas , un padomāja, ka tas ir bērns. Linda paturēja lelli un to nosauca par Pliķi. Pliķis bija diezgan neglīts un ar to bija jautri rotaļāties. Linda pavadīja vairāk laika mācot Pliķin runāt un kustēties, nekā pavadot laiku ar Kristiju. kādu dienu kad Linda atnāca mājās, viņas suns uzvedās dīvaini un smilkstēja itkā nebūtu ēdis mēnešiem ilgi, bet pēc dažām minūtēm suni izdevās nomierināt. Linda bija viena pati mājās un gatavoja priekšnesumu, kas bija domāts skolas pasākumam. vakarā pie viņām ieradās Milleri no kaimiņu mājas, kas pēc viņu domām bija garlaicīgi, veci cilvēki. Linda izdomāja parādīt priekšnesumu Milleriem. viss noritēja gludi un bez aizķeršanās. pēkšņi lelle sāka runāt pati un teica aizvainojošas lietas Milleriem. Neviens nezināja ka to neteica Linda. Lindas vecāki aizrādīja viņai un lika aiziet uz savu istabu un pārdomāt savu rīcību, kaut arī nebija vainīga. Linda pētija lelli, līdz pēkšņi pamanīja dzeltenu lapiņu lelles krekla kabatā. Tur bija rakstīts kaut kas nezināmā valodā. viņa ielika lapiņu atpakaļ kabatā un nolika Pliķi malā. Pēc dažām dienām Linda centās atbrīvoties no Pliķa, bet viņš parādījās viņas istabā. kādā vakarā kad bija stiprs vējš un lietus, logs bija mistiski atvērts, Linda liecās pāri palodzei, lai aizvērtu logu, bet viņas roku satvēra Pliķis...
               Man patika šī grāmata, bet nedomāju ka tā ir atbilstoša manam vecumam. Es viņu ieteiktu lasīt piektās klases skolniekiem, tāpēc ka grāmatā netika risinātas nekādas problēmas un lasīt to ir ļoti viegli.

Marina par Džeimijas Makgvairas romānu ''Brīnišķais neprāts''

  Šajā mēnesī es izlasiju grāmatu 'Brīnišķais neprāts',ko atradu sava ciemata bibliotēkā. Bibliotēkā es nevarēju izvēlēties starp divām grāmatām, tāpēc palūdzu Annai izvēlēties manā vietā. Droši varu teikt,ka Annai ir maģiska roka,jo tā jau ir otrā grāmata kuru es lasu pēc viņas izvēles.
  Grāmata ir kaisles pilna. Es to lasīju vienā elpas vilcienā. Stundas pagāja nemanot. Man bija sevi jāpiespiež nolikt grāmatu malā,lai padarītu citus darbus vai aizietu gulēt.
  Grāmatā ir aprakstīts mīlestības stāsts starp Ebiju un Trevisu. Ebija ir jauna meitene,kura aizbrauca no savas dzimtās pilsētas,tādējādi mēģinot aizbēgt prom no savas iepriekšējās dzīves un tēva. Savukārt Trevis ir stiprs,muskuļots puisis,kurš pelna naudu piedaloties nelegālās cīņās. Trevis vienmēr ir uzmanības centrā starp meitenēm. Viņš savaldzina meitenes,pārguļ ar viņām un nākamajā dienā tās pamet. Trevis ar Ebiju satiekas kārtējās cīņās,kur Trevis pamanija Ebiju un saprata,ka viņa nav tāda,kā citas.Savukārt Ebijai sākumā radās nepatika pret Trevisu,jo viņš viņai atgādināja vienu cilvēku,kuru viņa centās aizmirst. Bet likteni neizbēgsi un Ebija ar Trevisu tomēr iemīlējās.
  Stāsts apvij sevī aizkustinošus,negaidītus un pārsteiguma pilnus notikumus. Grāmatu izlasot,es saparatu,ka mīlestība,ja tā ir patiesa,vienalga cik dažadi būtu civēki, nekad nepazudīsun vienmēr savedīs viņus kopā,vienalga kur viņi atrastos.
  Šī grāmata ir ideāla lasāmviela romānu cienītājiem. Tā viegli lasās un pēc grāmatas izlasīšanas,tu jūties pacilāts un priecīgs,tevi pārpilda emocijas.

Sintija Auslande par Ingūnas Baueres romānu "Melu māja"

  Šajā Oktobra mēnesī izlasiju grāmatu, ar nosaukumu "Melu māja" (apjoms 189.lpp) . Šo grāmatu izvēlējos izlasīt, jo biju izlasijusi romāna anotāciju, kas likās ļoti interesanta un aizraujoša.
   Grāmatā tiek stāstīts par ģimeni, kura ir laimīga. Sieva, vīrs un 3 bērni. Divas meitas, kuru vārdi ir Mārīte, Solvita un dēls Artis. Mārītei bija vīrs Rolands, kuriem bija 2 bērni, tā tika teikts grāmatas sākumā. Bērnu vārdi bija Laura un Marks. Savukārt, Solvitai bija tikai vīrs Aksels, jo bērnus viņa nemīlēja, tie viņai riebās. Artis, bija Lauras onkulis, visus gadus, kamēr Laura bija maza, viņš viņu ļoti lutināja, vienmēr pirka to, ko Laura vēlējās, bet pēkšņi notika liela traģēdija , kas satricināja visu ģimeni. Artis aizgāja bojā auto avārijā. Ģimene to nespēja pārdzīvot, kur nu vēl Laura. Kā arī pēkšņi ģimeni pamet pats tēvs, jo aizgāja pie citas. Tuvojas Ziemassvētki, māte vēlas sarīkot Ziemassvētku svinības, kuras vēloties nosvinēt laukos, kur sabrauc visi radinieki, kā arī mazbērni. Vakars rit pēc plāna. Līdz brīdim, ka Laura redz, ka tēvs pazudis, jo šis bijis noguris un aizgājis gulēt. Laura tēvu meklē un izdzird sarunu, kas nāk no  istabas. Viņa dzird, kad viņas pats tēvs, viens pats istabā runā ar Solvitu (Mārītes māsu). Tur viņa izdzird, ka šiem abiem, laiku atpakaļ bijusi nakts divatā, ko ir slēpuši, it īpaši vīrs Rolands no savas sievas. Laura ir nošokēta, ka viņas pats tēvs, ko šādu var izdarīt, turklāt ar viņa paša sievas māsu. Vakars tuvojas beigām, Solvita par daudz iedzērusi sāk strīdu ar savu vīru Akselu un to nopietni aizvaino, viņš iziet ārā uzpīpēt un paziņo tikai Laurai, kad brauc uz pilsētu, bet nepaskaidrojot iemeslu. Solvita noraudājusies, pēķšņi saņem izziņu ar tekstu no sava vīra, ka tam pa šo laiku, kamēr viņi bija precējušies,  ir jau cita sieviete, kura gaidot no viņa bērnu. Tas viņu nošokē līdz pēdējam. Visus gadus melos. Tā šie Ziemassvētki aizritēja, bet vai tie ir pēdējie meli, šajā romānā? Nebūt ne. Tuvojās Lauras 18.dzimšanas diena. Pēkšņi šajā dienā visi ir dīvaini, tajā skaitā māte un tēvs, jo viņi vēlējās šo gadu laikā beidzot atzīties, kad tas nav viņu bērns. Laura nebija viņu meita, bet gan Arta. Tas, kurš aizgāja bojā un kuru Laura, visu savu bērnību, bija uzskatijusi par onkuli. Visus šos gadus, Mārīte un Rolands no viņas to slēpa, bet meitai šos lielos melus atklāja. Laura piedeva. 

 Kopumā romāns man ļoti patika, tur nav, ko piebilst. Šajā grāmatā bija pilns ar aizraujošiem notikumiem, to jau pasaka priekšā pats grāmatas virsraksts. Ja sākumā šī grāmata mani neaizrāva, tad lasot to tālāk, tā sāka mani vairāk ieintereģēt un aizraut , jo pēkšņi sāk atklāties ģimenes meli, kas tika slēpti gadus. Kā arī lasot grāmatu, tā lika man nedaudz aizdomāties. Par meliem, kuri agri vai vēu nāks gaismā.

Lasot grāmatu, ieguvu  atziņas, kā, piemēram:

• Katrā ģimenē ir kāds noslēpums, kurš agri vai vēlu nāks gaismā.

•  Mums visiem, sevi nav jēgas mānīt. "Melu māja" ir par mums, un katrs tajā atradīs kaut ko savā dzīvē pieredzētu.
• Dzīvei nekad nav beigu un nekas tajā nevar būt absolūti labs. 

Šo grāmatu es noteikti ieteiktu izlasīt, jo šī grāmata spēj aizraut, jo atklājas noslēpumi, kas tiešām lasot,  pilnīgi un galīgi pārsteidz. Šī grāmata noteikti patiks tiem, kas dzīvē jau ir saskārušies ar jau līdzīgiem notikumiem vai vienā vārdā sakot, meliem.

Jauku lasīšanu!

 

Stīvens Čboski "Čārlijs, malā stāvētājs"

    Es izlasīju Stīvena Čboski grāmatu "Čārlijs, malā stāvētājs", kuras apjoms ir 255 lapaspuses.
  Grāmatā aprakstītie notikumi notiek 1991. gadā. Visa grāmata ir uzrakstīta vēstuļu veidā. Grāmatas galvenais varonis Čārlijs raksta vēstules, kurās atklāj katru sīkāko notikumu un pārdzīvojumu, kādam anonīmam cilvēkam, kurš viņam nekad neatbild.
  Čārlis ir 15 gadus vecs puisis, kurš mācās parastā vidusskolā, bet viņam nav draugu. Viņa vienīgais draugs izdarīja pašnāvību, pakaroties. Grāmatas darbības laikā viņš iedraudzējas ar diviem vecākiem bērniem - māsu un brāli, kas kļūst par viņa labākajiem draugiem. Viņu iespaidā viņš sāk smēķēt, lietot narkotikas utt. Ar laiku Čārlijs iemīlas savā labākajā draudzenē.
  Grāmatas varoņi ir aprakstīti diezgan sīki, bet tikai no Čārlija viedokļa. Protams, Sema (viņa labākā draudzene) ir aprakstīta kā meitenes ideāls. Čārlijs ir ārkārtīgi jūtīgs un kluss. Viņš katrā situācijā nevis iesaistās, bet stāv maliņā un pēta.
  Manuprāt, šajā grāmatā galvenais varonis pārcieš ļoti smagu laiku savā dzīvē, un lasītājs var mācīties no viņa atziņām par dzīvi, draudzību un ģimeni. Šī grāmata ir pilna ar jauniešiem noderīgām atziņām.
  Es uzskatu, ka šī grāmata varētu patikt tiem, kuriem grāmatā galvenais nav tikai sižets, bet arī varoņu personības attīstība un cīņa pašam ar sevi. Šo grāmatu es ieteiktu izlasīt Rūtai un Marinai.

Pēc šīs grāmatas motīviem ir  izveidota filma. Iesaku noskatīties! :)
http://www.solarmovie.so/watch-the-perks-of-being-a-wallflower-2012.html

                                                                                                                          Aleksandra

Alise Klauža par Skota Smita grāmatu "Aizliegtais kalns"

Oktobra mēnesī izlasīju Skota Smita grāmatu "Aizliegtais kalns". Kopā 435 lpp.

Grāmatā ir stāstīts par diviem jauniem pāriem, kas ir devušies uz Meksiku brīvdienās. Meksikā viņi iepazīstas ar Matiasu, kurš ir grieķis. Kādā dienā Matiass ir sapratis, ka viņa jaunākais brālis ir pazudis. Tomēr viņš zina, kur tas ir. Matiasam ir uzzīmēta mape uz salvetes. Mapē ir atzīmēts kāds paugurs, kā sena izrakumu vieta, kuru Matiasa brālis, nevienam nedodot ziņu, bija devies apskatīt.
Matiass dodas pie abiem jaunajiem pāriem un visi pieci kopā dodas vairāk kā 100km prom uz mapē norādīto vietu. Līdz viņi nonāk pie paugura, tomēr tā galā nav pamesti izrakumi. Tur atrodas divas teltis un aka, turklāt viss kalns ir apaudzis ar vīnstīgām.
Viens no jauniešiem nejauši pārkāpj robežai starp zemi un pauguru. Vietējie krīt panikā un sadzen visus pārējos jauniešus uz paugura, jo atpakaļceļa nav. Jaunieši dodas visu uz paugura izpētīt. Laika gaitā tie kļūst arvien vārgāki no ūdens un pārtikas trūkuma. Matiass uz paugura zem vīnstīgām atrod sava mazā brāļa mirstīgās atliekas. Jaunieši saprot, ka vīnstīgas ir dzīvas - tās prot atderināt skaņas, apēst dzīvu, ieaugt zem ādas un ātri kustēties, neatstājot iespēju izdzīvot. Laika gaitā Matiasam nākas amputēt kājas. Cits jaunietis upurē savu dzīvību, novēršot uzmanību vietējiem, kuri visu laiku apsargā pauguru,lai jaunieši netiktu nost, un vienai meitenei izdodas aizbēgt.Visi pārējie tiek šaušalīgi nogalināti. Bet tur jau nāk Matiasa grieķu draugi, lai meklētu viņu. Un tā šis aplis turpinās.
Mani šī grāmata ļoti aizrāva. Bija grūti sev likt nolikt to malā un darīt citas lietas, jo tika atklāti dažādi lieli pavērsieni viens pēc otra, kuri tā vien šķiet, ka ievelk grāmatā, līdz aizšķirta pēdējā lapa.

Aija Grizāne par L. Nemieras ''SEPTIŅI'' !

Oktobra mēnesī lasīju Lindas Nemieras grāmatu ''SEPTIŅI''. Izlasīju apmēram 248 lpp un joprojām lasu.

Šajā grāmatā stāsta par 1 no teorijām ,kā pasaule ir radusies. Rakstniece ir stāstījusi par 7 dieviem kuri radīta pasauli, kurā katrs Dievs radīja ko citu. Dievi cilvēkiem deva mazu daļu savu spēku, mēs to saucam par dvēseli. Uz zemes dzīvo cilvēki , Dievi un daži citi tā saucamie palīgi. Piemēram gnomi vai vilkači. Dievi radīja cilvēku ,lai pašiem būtu interesantāk un ,lai varētu redzēt visādas problēmas ,kuras viņiem pašiem varēja radīties. Ja tiem apniktu tie kopā varētu visus cilvēkus nogalināt. Toties Dieviem tie iepatikās ,tāpēc daudzi tagad dzīvo uz zemes.
Grāmatā rakstīts par meiteni kuru sauc Nele un strādā par fotogrāfu. Stāstā tiek stāstīts kā vienā dienā Nele paliek stāvoklī no 1 Dieva- Daniela. Kopā ar savu draugu Zigmundu un sargenģeli Ralfu viņi meklē pārējos 6 dievus ,lai atņemtu Danielam spējas. Ja Danielam spējas atstātu , tad iespējams viņš nogalinātu visus cilvēkus. 
Bet kamēr bērns nav piedzimis ,Daniels neko nevar darīt. Meklējot pārējos Dievus Nele ar pārējiem satiek daudz jaunu cilvēku un citu būtņu ,un daudz citu problēmu.
 Manuprāt vissvairāk šajā grāmatā uzsvērts ir tas , ka problēmas var kļūt vēl lielākas ,bet neskatoties ne par ko , nevajag padoties!
 Iesaku citiem šo grāmatu izlasīt ,jo tā ir ļoti interesanta un aizraujoša, kā arī daudzi notikumi notiek te pat Rīgā.

Attēlā redzama pati autore un grāmata.

Kristaps Muižnieks par Džordža Orvela grāmatu "Dzīvnieku ferma"

Es izlasīju Džordža Orvela grāmatu "Dzīvnieku ferma".Grāmatā aprakstīta darbība kurā notiek lietas,kas reālajā dzīvē nenotiktu.

  Grāmatas darbība notiek laukos,kad vēl populāras bija muižas saimniecības.Grāmatas sākumā aprakstīts fermas izskats galveno varoņu uzvedība.Stāsts sākas ar dzīvnieku sanāksmi kuras galvenais loceklis ir kuilis kurš ar savu darbību ir iekārtojies augstākajā amatā un vienmēr viņa viedokli gribēja dzirdēt visi.Šoreiz viņš nāca ar īpašu vēstījumu pārējiem dzīvniekiem.Tas bija vēstījums,kas lika dzīvniekiem sarosīties,tas bija vēstījums,kas lika dzīvniekiem sacelties pret cilvēkiem,jo tieši cilvēki izmantojot dzīvnieku radītās izejvielas t.i.olas,piens utt.Arī dzīvnieki bija vienisprātis.Sanāksmes beigās kuilis vārdā Majors iemācija viņa bērnības dziesmu Angļu zvēri,kas kļuva par fermas dzīvnieku mīļāko dziesmu.Trīs naktis vēlāk Majors nomira.Dzīvnieki nebija aizmirsuši Majora uzrunu un sāka to realizēt.Atlika tikai no fermas padzīt cilvēkus,kad Džonss,fermas īpašnieks,devas kārtējās gaitas uz fermu dzīvnieki bija izplānojuši kā realizēt sacelšanās plānu.Tad arī visi dzīvnieki sacēlas un padzina Džounsu ar visu ģimeni prom no fermas.

  Tad sākās īstās amatu dalīšanas.Cūkas,cik zināms,ir gudrākais dzīnieks un tādējādi ieņēma galvenos amatus.Katram dzīvniekam vajadzēja amatu,Bokseris,galvenais zirgs,darīja visu smago darbu,jo viņš sevi uzskatīja par ļoti stipru.Tika izdomāti baušļi un viens no tiem bija:Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi,bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem.Tad viena no cūkām izdomāja nerālu ideju par dzirnavu veidošanu,lai ferma varētu strādāt ar lielāku apgrozījumu un šajā vējdzirnavas varētu ievietot dinamo turbīnes,kas ražos fermai elektrību.

Galvenais,kas bija jāievēro bija nedrīkst sadarboties ar cilvēkiem,ko cūkas pārkāpa,jo kādam taču ražojumus bija jāpārdod.Stāsta beigas cūkas ielūdz cilvēkus uz fermas izrādīšanu.Tad arī tika atklāti jaunumi,piemēram,vairs nebūs Dzīvnieku ferma,bet gan Muižas ferma utt.Stāsts beidzas ar vārdiem:Ārpusē stāvošie laida skatienu no cūkas uz cilvēku,no cilvēka uz cūku un atkal no cūkas uz cilvēku;taču pateikt kurš ir kurš,vairs nebija iespējams.

Es iesaku izlasīt šo grāmatu,jo šajā grāmatā ir pastāstīts par dzīvnieku paradumiem un darbībām,kā arī dažādi intresanti atgadījumi,ja patīk pasakas tad patiks šis stāsts.

Guntis par Annas Sjūelas ''Melno slaustuli"

Oktobrī es lasīju Annas Sjūelas grāmatu " Melnais skaistulis". Annai Sjūelai tika paziņots, ka viņai atlicis dzīvot tikai 18 mēnešu un tāpēc viņa ļoti vēlējās uzrakstīt grāmatu kura veicinātu laipnību, mīlestību un saprašanu attieksmē pret zirgiem.
Stāsta darbība risinās Anglijā 19.gs. vidū, kad zirgu transports bija galvenais pārvietošanās līdzeklis. Melnajam skaistulim bija diezgan raiba dzīve, jo viņš bieži tika pārdots un ilgi vienā vietā neattradās. Melnajam skaistulim bija dota tā iespēja ka viņš spēja domāt un saprast kā cilvēks. Ļoti varēja izjust Melnā skaistuļa sāpes un pārdzīvojumus. Godīgi sakot es šo grāmatu lasīju tikai pus mēnesi, tāpēc pārāk daudz no viņas neuzzināju, taču zinu vienu, ka ja man būtu jaizvēlās tad viņu neņemtu, jo mani ne pārāk viņa piesaistija.
Taču ja kādam patīk ļoti zirgi tad viņš šo grāmatu var droši lasīt!

Elmārs Ponomarenko par K. Stokenas grāmatu ''Kalpone''.

Es izlasīju Ketrīnas Stoketas grāmatu "Kalpone". Grāmatā aprakstītā darbība notiek Džeksonas pilsētā ASV, pagājušā gadsimta 60. gados. Tas bija laiks, kad ASV Dienvidu štatos sabiedrība dalījās divās pilnīgi nošķirtās daļās- baltajos un melnādainajos.

No koledžas atgriezās Skītere, viņa grib kļūt par rakstnieci, bet nezina, kā lai visu iesāk. Viņa pazvana redaktorei Ņujorkā, lai tā sniegtu viņai padomu. Redaktore pasaka, ka, lai viņa kaut ko sasniegtu šajos laikos, viņai ir jāuzraksta kaut kas tāds, kas vēl ir nebijis, satriecošs. Tā kā Skītere nezināja ko lai raksta, viņa pieteicās vietējā redakcijā rakstīt par mājas uzkopšanu. Bet viņa par to neko nezināja, un devās lūgt padomu savai draudzenes (Elizabetes) kalponei Eibilīnai. Protams, Elizabetei tas likās dīvāni, jo Skītere ir baltā, bet Eibilīna- melnādainā kalpone. Elizabete tomēr neko neiebilda, tāpēc Skītere sāka diezgan bieži apciemot Eibilīnu. Ar laiku viņas kļuva par draudzenēm, Skītere uzzināja, ka Eibilīnas dēls pirms nāves vēlējās uzrakstīt grāmatu par melnādaino grūto dzīvi Džeksonā. Skītere saprata, ka tas varētu būt tas temats par kuru vēl neviens nav rakstījis un tas būtu satriecoši. Skītere nolēma rakstīt par kalpoņu dzīvi, viņa lūdza vairākas kalpones, lai tās palīdz viņai, bet vienīgā, kas sākumā piekrita, bija Eibilīna, jo pārējās kalpones ļoti uztraucās par savām ģimenēm. Tā Skītere savu topošo grāmatu iesāka tikai ar Eibilīnas stāstu. Bet tad notika vairāki uzbrukumi melnādaino rajonam, tika nogalināti vairāki cilvēki. Skītere saņēma ziņu no Eibilīnas ka pārējās kalpones arī piekrīt palīdzēt rakstīt viņas grāmatu, jo vēlas beidzot mainīt pilsētā esošo situāciju.

Skītere grāmatu rakstīja vairākus mēnešus, gandrīz katru vakaru slepus devās uz melnādaino rajonu pie Eibilīnas, lai pierakstītu kalpoņu stāstus. Manuskriptu Skītere aizsūtīja redaktorei uz Ņujorku un pēc pāris nedēļām saņēma ziņu, ka grāmata tiks izdota. Sākumā neviens nesaprata, ka grāmata stāsta par Džeksonu, bet vēlāk, kad grāmatā pieminētās sievietes- kalpoņu saimnieces visu saprata, daļa no viņām atlaida savas kalpones, bet pārējās saimnieces atvainojās savām kalponēm par visu ko ir nodarījušas. Skītere paziņoja, ka ir saņēmusi darba piedāvājumu Ņujorkā, Eibilīnai viņa atstāja savu sleju par mājas uzkopšanu. Šo faktu pat neaizējoja Eibilīnas atlaišana no kalpones darba. Pašai par pārsteigumu viņa jutās brīva un neatkarīga, jo viss tikai sākas, protams, uz labo pusi.

Izlasot šo grāmatu, var iegūt dažādas atziņas priekš sevis, piemēram, lai sasniegtu savus mērķus par tiem ir ļoti jācīnās un jādara viss ko vien var un vēl vairāk, un arī ieguvu atziņu, ka cilvēku stereotipi par citiem cilvēkiem var būt diezgan muļķīgi un ne vienmēr vajag būt kā visiem, bet gan domāt pašam ar savu galvu, jo kā grāmatas varone Skītere uzksatīja, ka melnādainajiem ir tādas pašas tiesības kā baltajiem, un viņa nepakļāvās vairākuma viedoklim.

Noteiki iesaku izlasīt šo grāmatu ikvienam, jo šī grāmata ir ļoti aizraujoša un arī pamācoša.

Dainis Ivanovs par Viljama Šekspīra lugu "Hamlets"

  Šomēnes es lasīju un izlasīju Viljama Šekspīra lugu "Hamlets", kas sarakstīta ap 1603.gadu. Luga norisinās Dānijā.
  Lugas galvenais varonis ir jaunais princis Hamlets, kura tēvs ir nesen miris neskaidru iemeslu dēļ. Kādā vakarā divi sargi, apsargājot pils mūrus, pamana vecā Hamleta, bijušā Dānijas karaļa rēgu. Nākamajā vakarā tie pasauc princi Hamletu, kuram rēgs stāsta, ka viņa brālis, tagadējais Dānijas karalis, ir to miegā nogalinājis, iepilinot ausī indi. Rēgs lūdz Hamletu nogalināt karali. Hamlets sāk tēlot trako. Viņš lūdz aktieriem notēlot kādu izrādi, kur iepīti kadri no tā kā tagadējais Anglijas Karalis nogalinājis Hamleta tēvu. Karalis aiziet prom un lūdz Polonijam, karaļa kanclerim izspiegot Hamletu mātes istabā. Kamēr Hamlets runā ar māti, viņš pamana Poloniju un to nodur ar zobenu. Hamlets tiek izsutīts trimdā uz Angliju, bet uz kuģa tas redz vēstuli, kur lūgts Hamletu Anglijā nogalināt. Hamlets izmaina vēstules saturu un atgriežās atpakaļ Dānijā. Tur viņš redz savas mīļotās Ofēlijas, Hamleta draudzenes, bēres. Tas izlec no slēpņa apskaut viņas kapu, to pamana Laerts, kas ir Ofēlijas brālis un Polonija dēls. Laerts vaino Hamletu viņa ģimenes nāvē un izaicina to uz dueli. Laerta zobens ir smērēts ar indi un Hamleta dzēriens arī ir saindēts. Hamlets izvēlās Laerta zobenu un dodās duelī ar Laertu. Karaliene, Hamleta māte iedzer saindēto dzērienu un mirst, karalis arī. Hamlets sadur Laertu un tas no indes mirst, Hamlets pats iedzer saindēto dzērienu un arī mirst.
  Kopumā man šī luga ļoti patika, bet bija mazas problēmas ar valodas līdzekļu izpratni. Pēc slavenā teiciena "Būt vai nebūt..." es ilgi domāju un centos izprast tā jēgu. Iesaku ikvienam izlasīt šo fantastisko lugu.

Ar cieņu, Dainis!
 

Marta par Haruki Murakami "Kafka liedagā"

 Par šo grāmatu man pastāstīja draudzene, bet viņa piebilda, ka es noteikti šo grāmatu nemaz neizlasītu, tāpēc par spīti viņai, es izlasīju šo grāmatu.

 Stāstā vijas divu cilvēku dzīves- piecpadsmitgadīgā zēna Kafkas dzīve un ar kaķiem runājošā Nakatas dzīve. Fakts, ka tu zini, ka šo nesaistīto cilvēku dzīvēm ir jāsaistās kādā veidā kopā, raisa interesi lasīt nepārtraukti.  Stāsta sižets ir pilns ar dažādiem notikumiem un personām. Grāmata sākas ar pusaudža aizbēgšanu no mājām un savas mātes un māsas meklēšanu. Sākot lasīt šo grāmatu, es biju iedomājusies, ka tas būs kārtējais stāsts par to kā pusaudzis atradīs īsti nekad nepazīto māti un māsu. Taču lasot šo stāstu, es sapratu, ka nekad iepriekš neko līdzīgu nebiju lasījusi. Manuprāt, lai izprastu šo grāmatu nevajag nošķirt reālitāti no fantāzijas, bet gan ļaut tām saplūst un ļauties grāmatai.

Lasot šo grāmatu esmu ieguvusi šādas atziņas:

• neapzināti tu vari ietekmēt citu cilvēku dzīves
•  ja tu neatkāpies no sava jautājuma, tu iegūsi atbildi
•   ne vienmēr tu vari tikt galā pats, jāmācās pieņemt palīdzība.

Mana viena no mīļākajām rindkopām šajā romānā:  „Tolaik viņš ne par ko nedomāja. Tāpat vien dzīvoja. Kamēr vien es dzīvoju, es esmu kaut kas. Tas bija dabiski, bet tad vienā brīdī tas mainījās. Dzīvodams es kļuvu par neko. Savādas sarunas. Cilvēki piedzimst, lai dzīvotu. Vai tad tā nav? Bet dzīvodams esmu pazaudējis savu saturu. Kļuvis par tukšu cilvēku. Un, neapšaubāmi, jo ilgāk dzīvošu, jo nevērtīgāks un tukšāks kļūšu. Tas nav pareizi. Tās nemaz nav savādas sarunas. Vai to straumi varētu pagriezt citādi?”

Stāsta beigas ir diezgan aprautas, un tu pats vari ļauties savai fantāzijai par to kā īsti galveno varoņu dzīves izkārtojas pēc grāmatas beigām.

  Es piekrītu The Globe And Mail teiktajam par grāmatu:                                                    

 „Šis ir ģēnija radīts meistardarbs. Autors spēlējas ar lasītāju, viņš liek sapņot. Ikkatra romāna lappuse ir kā pārsteigums zem Ziemassvētku eglītes. ” Jo katrā nodaļā ir, kas tāds, kas lasītāju pārsteidz. Un ja lasot, šo grāmatu liekas, ka zini kāds būs nobeigums, tad lasītājs noteikti kļūdās.

Es ieteiktu šo grāmatu lasīt cilvēkiem, kas nebaidās no biezām grāmatām, kuriem patīk pašiem fantazēt, kuri nav skeptiski pret pārdabiskām un mistiskām lietām.