Stefānija par A.Bela "Būris"

         Šo grāmatu es izvēlējos ar māsas palīdzību. Viņa man ieteica to izlasīt. Mani piesaistīja arī tās nosaukums. Pirmo reizi es bibliotēkā paņēmu grāmatu, neizlasot anotāciju.

          Grāmatas apjoms ir 141 lapaspuse. Man to lasīt bija grūti, bet tā likās interesanta. Ir pazudis pilsētas arhitekts Edmunds Bērzs. Viņa meklēšanu uzņemas policijas inspektors Valdis Strūga. Izrādās, ka automehāniķis, šoferis un blēdis Kārlis Dindāns nozaga Bērza automašīnu ar nolūku pārdot tās detaļas, bet pašu Edmundu ieslodzīja būrī, nomaļā vietā. Tālāk ir stāstīts par to, kā Bērzs cīnījās izdzīvot būrī. Šis teksts, kas ir grāmatā, nav jāsaprot tieši. Grāmatā bija ļoti daudz iekšējie monologi. Tā man lika analizēt sevi un pasauli sev apkārt. Man nācās domāt  par būri, kurā esmu ieslodzīta es.

        Ļoti patika šī rindkopa no gramatas:

„Ja es paraudzītos spogulī, es neieraudzītu betona grīdu, rūdas un mīnija atlobēm pārklātus tērauda stieņus, pērnās lapas un izlobītu riekstu čaulas, sapelējušus salmus un saglumējušu sili, nē, es ieraudzītu pats savu cilvēka seju, jo, būrī dzīvodams, neesmu būrim līdzīgs tapis. Cilvēki mani pazaudēja, bet es nepazaudēju pats sevi.“.

         Lasot grāmatu, es ieguvu arī dažas atziņas, piemēram:

1)     pasaulē visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas,

2)     galvenais ir palikt uzticīgam pašam sev, domāt ar paša prātu, redzēt ar paša acīm, nenožēlot notiekošo, bet mācīties no tā,

3)     mēs visi esam sabiedrības bērni, kā rieksti vienā lazdā.

Es šo grāmatu iesaku izlasīt tiem, kam patīk analizēt un patīk domāt līdzi tam, ko lasa. Manuprāt, Agnijai patiktu šī grāmata.