Ivita Stepanoviča par Sūzenas Kolinsas gramatu „Bada spēles”

Oktobra  mēnesī es izlasīju Sūzenas Kolinsas grāmatu „Bada spēles”ar apjomu 370 lpp.

Šajās grāmatas lapas pusēs ir stāsts par 12 apgabaliem ,kur kādreiz bija Ziemeļamerika, bet tagad tur ir tikai drupas kur atrodas Panemas valsts,  Kapitolijs kurš valda par šiem 12 apgabaliem. Ik gadu Kapitolijs  piespriež no katra apgabala vienai meitenei un zēnam ,vecumā starp divpadsmit un astoņpadsmit gadiem doties uz Bada spēlēm kur viņi telvīzījas priekšā cīnās un dzīvību un nāvi.  Šīs Bada spēles iesākās  īpaši jau ar pašiem  galvenajiem varoņiem Katnisu Everdīnu un Pītu Melārku.

Katnisai Everdīnai ir sešpadsmit gadu un viņa dzīvo kopā ar savu māti un jaunāko māsu.  Viņa rūpējās par savu māti un jaunāko māsu, rūpējot viņām iztikas līdzekļus. Pīts Melārks ir beķera dēls un ikdienā palīdz tēvam un mātei ceptuves darbos.  Viņi ir parasti cilvēki ,bez pieredzes, kas dodas uz šīm nežēlīgajām spēlēm. Nokļūstot  Kapitolijā, kur ir spēļu trenēšanās arēna viņi savas iemaņas un zināšanas pilnveido un gatavojās  Bada spēlēm un iepazīst tur pārējos dalībniekus. Viņu palīgs Heimičs, kas ir  viens no Bada spēļu uzvarētājiem, dod vis dažādākos padomus Pītam un Katnisai, kā izdzīvot, atrast slēptuvi un, kā iepatikties sponsoriem, lai dabūtu vis dažādākās situācijās nepieciešamās lietas. Sākoties Bada spelēm  Katnisa apzinās to, ka uz viņu vis apgabals liek cerības. Šajās spēļu dienās norisinās visāda veida notikumi asiņaini, draudzības , pārdzīvojumu un piedzīvojumu pilni. Lai iegūtu uzvaru Katnisa izdomā stratēģisku plānu, kas izdodas un dod uzvaru Katnisai un 12 apgabalam. Bet Kapitoliju  nav ar mieru šīm beigām, jo Katnisa ir kā cerība par brīvību visiem apgabaliem un sākās nemieri, ko Kapitolijs nespēj apspiest.

Šī grāmata beidzās ar Katnisas  atgriešanos apgabalā, bet tās nav visas beigas. Tālākais stāsts turpinās nākamajās grāmatās.

 

Manas atziņas par šo izlasīto grāmatu:

·        Nekad nevajag padoties, lai arī cik grūti būtu.

·        Mēs vienmēr spējam vairāk nekā paši domājam.

·        Vajag tikai cerību, lai tiektos uz lieliem mērķiem.

 

Šo grāmatu es sāku lasīt , jo man iepatikās tās izskats un anotācija. Kamēr

       visi jau viņu bija jau izlasījuši es to tikai sāku lasīt un, es nenožēloju, jo

       stāsts ir piedzīvojumu pilns. Ar mīlas stāstu, izdzīvošanu un skatienu uz

       nākotni, kas ļauj saskatīt paralēles ar mūsdienām. Iesaku šo grāmatu lasīt

       visiem, kuriem patīk vis dažādākie piedzīvojumi un neparasti notikumi.

 

 

Šai grāmatai ir arī filma ko var noskatīties šeit:

       http://ffilms.org/the-hunger-games-2012/

       Bet uzskatu , ka grāmatā var vairāk izbaudīt elpu aizraujošos notikumus un labāk uztvert ideju.

Reinis par Džeralda Darela grāmatu ''Bafutas pēddziņi''

        Oktobra mēnesī es izlasīju Džeralda Darela grāmatu ‘’Bafutas pēddziņi’’. Šo grāmatu man ieteica izlasīt mamma, jo es nevarēju atrast tādu grāmatu, kas man interesētu. Grāmatas saturā ir iekļauti vairāki humoristiski notikumi,  tieši tāpēc es izvēlējos lasīt šo grāmatu.

        Stāsta galvenais varonis Džeralds, kurš ir arī grāmatas autors, apraksta savus piedzīvojumus Rietumāfrikā. Stāsta sākumā  Džeralds ,kas nodarbojas ar dabaszinātni Londonā, uzzin ka viņam ir dota iespēja divus mēnešus pētīt dzīvniekus un faunu Kamerūnā, Bafutas karaļvalstī. Braucot uz Bafutu viņš sīki raksturo vietējos tirdziņus, kuri atrodas ceļu malās. Vienā no tiem viņš pamana dejojošu pērtiķi, kurš viņam tik ļoti iet pie sirds, ka viņš nolemj to iegādāties. Pēc četrām stundām un nogurdinoša ceļa pa kalniem un ielejām viņš ir sasniedzis Bafutas karļvalsti un tiekas ar tās pavēlnieku Fonu. Pirmajā vakarā Džeralds Fonam pastāsta kādus dzīvniekus viņš sev vēlās iegūt un jau nākamajā rītā Džeraldu sagaidīja vairāki vīri ar ieročiem un suņiem, kuri bija ieradušies palīdzēt notvert vajadzīgos dzīvniekus. Džeralds kategoriski aizliedza medniekiem ņemt līdzi ieročus uz medībām, jo viņa mērķis nebija nogalināt vai ievainot kādu dzīvnieku. Tā ar laiku Džeralds izstrādāja metodi, kā viltīgi dzīvniekus ievilināt tīklā un noķert bez ievainošanas. Medību laikā Džeralds savus uzticamos medniekus un suņus nodēvēja par Bafutas pēddziņiem. Viens no maniem mīļākajiem momentiem ir moments, kurā Džeralds savā īpašumā ieguva krupjus, kuri uz viņu esot blenzuši itkā viņi būtu bijuši iespundēti sabiedriskajā tualetē, pēc tam krupji novēma Džeraldu. Grāmatas izskaņā Džeralds dodas mājās, bet diemžēl Londonā viņš pamana, ka visas lidojošās peles paceļam ir nomirušas, par to viņš ļoti pārdzīvo.

        Es šo grāmatu iesaku izlasīt visiem kuriem patīk daba un humors, jo grāmatā ir vairāki humoristiski gadījumi saistīti ar dzīvniekiem. Man pašam šī grāmata ļoti patika, jo lasot to es apvienoju lasīšanu, kas man ne tik ļoti tīk ar patīkamo humora devu, kura man lika grāmatu izlasīt līdz beigām. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es apsveru domu arī izlasīt kādu citu Darela darbu.

Paulu Koelju romāns "Alķīmiķis"

Es izlasīju Paulu Koelju grāmatu "Alķīmiķis".Tas ir romāns par aitu ganu vārdā Santjago,kurš ceļo pa Spāniju,precīzāk,Andalūziju,kopā ar savām aitām.Kādu dienu viņš nosapņo,ka viņam jādodas uz Ēģiptes piramīdām meklēt bagātības,un ka viņš tās atradīs,vēlāk,viņš devās pie zīlnieces un viņa arī viņam teica ka viņam ir jādodas meklēt bagātības.pēc pāris dienām kādā ciematā viņš satiek vīru,kurš stāsta viņam tieši to pašu ko Santjago bija nosapņojis,ka viņam ir jādodas meklēt bagātības uz Ēģiptes piramīdām,taču lai viņš spētu nokļūt līdz turienei,viņam nākas pārdot savas aitas šim vīram.Romāna beigās,kad viņš nokļūst pie piramīdām,viņš  atklāj,ka visu šo laiku bagaātības ir bijušas nevis piramīdās,bet gan viņa dzimtajā ciemā.

Galvenā šis grāmatas doma ir tā, ka viss pasaulē ir cieši saistīts, gan cilvēki, gan lietas ir viens vesels, un to sauc par “Pasaules dvēseli”. Tajā viss atgriežas un no turienes viss nāk, un radītājs un radītais ir viens. Un ir tāda valoda, ko saprot visi – tā ir Pasaules valoda un tajā runā sirds. Pasaules dvēseles ideja ir tā, ka mēs esam savstarpēji saistīti un atbildīgi par visu, kas šai pasaulē notiek. Tā nāk no senās alķīmijas. Mēs dzīvojam dzīvi, kas pārbagāta simboliem, ka visam, kas notiek, ir sava nozīme. Ja mēs šo nozīmi nezinām, tad var likties, ka lietas notiek it kā par spīti visam.

Autors mudina katram sekot savam aicinājumam un neieslīgt mietpilsoniskā. (piemēram, ja Santjago nebūtu devies ceļā un visu pametis, viņš visu savu mūžu tikai ganītu aitas, nepiepildot savu dzīvi). Dzīve ir devīga pret tiem, kas seko liktenim pa pēdām.
Vispopulārākā grāmatas atziņa ir: „Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.”
Visa grāmata sastāv no domu graudiem, ar kuru palīdzību autors lasītājiem māca, kā dzīvot.

Man šī grāmata ļoti patika,un es to ieteiktu lasīt arī citiem,tā ir ļoti interesanta,ar daudz atziņām.

Roberts Cirsis par Džona Grišama grāmatu Pēdējais zvērinātais

Es izlasīju grāmatu Pēdējais zvērinātais kurā ir stāsts par jaunu cilvēku kurš ir gatavs iesaistīties dažādās avantūrās, un viena no tām ir nopirkt mazu un nepopulāru avīžu izdevniecību. Šajā grāmatā tiek stāstīts par ši puiša- Villija Treinora centieniem atdzīvināt šo laikrakstu ar dažādiem rakstiem, bet tad šajā klusajā pilsētiņā kurā nekad nekas nenotika notika slepkavība, izvarošana un zādzība vienā reizē, un līdz ar šiem notikumiem avīze ieguva tematu par ko gari un plaši rakstīt un arī abonentu skaits palielinājās pieckārt un līdz ar to avīzei bija pienākuši plaukuma laiki. Bet tākā avīzes redaktors notikumus atspoguļoja ļoti spilgti, slpekavas ģimene izdomāja atriebties avīzei un ievietoja spridzekli redakcijā, kurš par laimi nepaspēja uzsprāgt. Nākošajās dienās notika tiesas sēdes par zvērināto izvēli un kad tika izvēļēti zvērinātie  sākās pats tiesas process, tiesnešu, zvērināto, šerifa uzpirkšana no slepkavas ģimenes puses.
Ar to es arī beidzu lasīt grāmatu jo nepietika laika izlasīt vairāk. Izlasīju 266 lpp no 472.
Man pašam šī grāmata liekas ļoti interesanta jo visu laiku ir intrigas un kautkas regulāri notiek un nav jāgaida ilgi nākošais notikums. Tāpēc iesaku šo grāmatu izlasīt jebkuram kam patīk kriminālromāni.
Nekādas atziņas vēl neesmu guvis jo grāmatu vēl neesmu izlasījis līdz galam.

Roberts Laurenss Stains ''zosāda - nakts ar dzīvo lelli''

               Es izlasīju R.L.Staina grāmatu ''zosāda - nakts ar dzīvo lelli''. Grāmatā stāstīts par dvīņumāsām - Lindu un Kristiju. Kristija kļūst greizsirdīga uz Lindu, jo Linda ir dabūjusi vēderrunātāja lelli un nesaprot, kāpēc viņa saņem tik daudz uzmanības.
               Kādā jaukā dienā viņas ielīda kaimiņu jaunajā mājā, viņas ložņāja pa jaunbūvi, kas bija kaimiņu sētā, tad viņas iegāja virtuvē un tur misenē atrada vēderrunātāja lelli. viņas bija šokētas kad lellei nokarājās rokas un kājas , un padomāja, ka tas ir bērns. Linda paturēja lelli un to nosauca par Pliķi. Pliķis bija diezgan neglīts un ar to bija jautri rotaļāties. Linda pavadīja vairāk laika mācot Pliķin runāt un kustēties, nekā pavadot laiku ar Kristiju. kādu dienu kad Linda atnāca mājās, viņas suns uzvedās dīvaini un smilkstēja itkā nebūtu ēdis mēnešiem ilgi, bet pēc dažām minūtēm suni izdevās nomierināt. Linda bija viena pati mājās un gatavoja priekšnesumu, kas bija domāts skolas pasākumam. vakarā pie viņām ieradās Milleri no kaimiņu mājas, kas pēc viņu domām bija garlaicīgi, veci cilvēki. Linda izdomāja parādīt priekšnesumu Milleriem. viss noritēja gludi un bez aizķeršanās. pēkšņi lelle sāka runāt pati un teica aizvainojošas lietas Milleriem. Neviens nezināja ka to neteica Linda. Lindas vecāki aizrādīja viņai un lika aiziet uz savu istabu un pārdomāt savu rīcību, kaut arī nebija vainīga. Linda pētija lelli, līdz pēkšņi pamanīja dzeltenu lapiņu lelles krekla kabatā. Tur bija rakstīts kaut kas nezināmā valodā. viņa ielika lapiņu atpakaļ kabatā un nolika Pliķi malā. Pēc dažām dienām Linda centās atbrīvoties no Pliķa, bet viņš parādījās viņas istabā. kādā vakarā kad bija stiprs vējš un lietus, logs bija mistiski atvērts, Linda liecās pāri palodzei, lai aizvērtu logu, bet viņas roku satvēra Pliķis...
               Man patika šī grāmata, bet nedomāju ka tā ir atbilstoša manam vecumam. Es viņu ieteiktu lasīt piektās klases skolniekiem, tāpēc ka grāmatā netika risinātas nekādas problēmas un lasīt to ir ļoti viegli.

Marina par Džeimijas Makgvairas romānu ''Brīnišķais neprāts''

  Šajā mēnesī es izlasiju grāmatu 'Brīnišķais neprāts',ko atradu sava ciemata bibliotēkā. Bibliotēkā es nevarēju izvēlēties starp divām grāmatām, tāpēc palūdzu Annai izvēlēties manā vietā. Droši varu teikt,ka Annai ir maģiska roka,jo tā jau ir otrā grāmata kuru es lasu pēc viņas izvēles.
  Grāmata ir kaisles pilna. Es to lasīju vienā elpas vilcienā. Stundas pagāja nemanot. Man bija sevi jāpiespiež nolikt grāmatu malā,lai padarītu citus darbus vai aizietu gulēt.
  Grāmatā ir aprakstīts mīlestības stāsts starp Ebiju un Trevisu. Ebija ir jauna meitene,kura aizbrauca no savas dzimtās pilsētas,tādējādi mēģinot aizbēgt prom no savas iepriekšējās dzīves un tēva. Savukārt Trevis ir stiprs,muskuļots puisis,kurš pelna naudu piedaloties nelegālās cīņās. Trevis vienmēr ir uzmanības centrā starp meitenēm. Viņš savaldzina meitenes,pārguļ ar viņām un nākamajā dienā tās pamet. Trevis ar Ebiju satiekas kārtējās cīņās,kur Trevis pamanija Ebiju un saprata,ka viņa nav tāda,kā citas.Savukārt Ebijai sākumā radās nepatika pret Trevisu,jo viņš viņai atgādināja vienu cilvēku,kuru viņa centās aizmirst. Bet likteni neizbēgsi un Ebija ar Trevisu tomēr iemīlējās.
  Stāsts apvij sevī aizkustinošus,negaidītus un pārsteiguma pilnus notikumus. Grāmatu izlasot,es saparatu,ka mīlestība,ja tā ir patiesa,vienalga cik dažadi būtu civēki, nekad nepazudīsun vienmēr savedīs viņus kopā,vienalga kur viņi atrastos.
  Šī grāmata ir ideāla lasāmviela romānu cienītājiem. Tā viegli lasās un pēc grāmatas izlasīšanas,tu jūties pacilāts un priecīgs,tevi pārpilda emocijas.

Sintija Auslande par Ingūnas Baueres romānu "Melu māja"

  Šajā Oktobra mēnesī izlasiju grāmatu, ar nosaukumu "Melu māja" (apjoms 189.lpp) . Šo grāmatu izvēlējos izlasīt, jo biju izlasijusi romāna anotāciju, kas likās ļoti interesanta un aizraujoša.
   Grāmatā tiek stāstīts par ģimeni, kura ir laimīga. Sieva, vīrs un 3 bērni. Divas meitas, kuru vārdi ir Mārīte, Solvita un dēls Artis. Mārītei bija vīrs Rolands, kuriem bija 2 bērni, tā tika teikts grāmatas sākumā. Bērnu vārdi bija Laura un Marks. Savukārt, Solvitai bija tikai vīrs Aksels, jo bērnus viņa nemīlēja, tie viņai riebās. Artis, bija Lauras onkulis, visus gadus, kamēr Laura bija maza, viņš viņu ļoti lutināja, vienmēr pirka to, ko Laura vēlējās, bet pēkšņi notika liela traģēdija , kas satricināja visu ģimeni. Artis aizgāja bojā auto avārijā. Ģimene to nespēja pārdzīvot, kur nu vēl Laura. Kā arī pēkšņi ģimeni pamet pats tēvs, jo aizgāja pie citas. Tuvojas Ziemassvētki, māte vēlas sarīkot Ziemassvētku svinības, kuras vēloties nosvinēt laukos, kur sabrauc visi radinieki, kā arī mazbērni. Vakars rit pēc plāna. Līdz brīdim, ka Laura redz, ka tēvs pazudis, jo šis bijis noguris un aizgājis gulēt. Laura tēvu meklē un izdzird sarunu, kas nāk no  istabas. Viņa dzird, kad viņas pats tēvs, viens pats istabā runā ar Solvitu (Mārītes māsu). Tur viņa izdzird, ka šiem abiem, laiku atpakaļ bijusi nakts divatā, ko ir slēpuši, it īpaši vīrs Rolands no savas sievas. Laura ir nošokēta, ka viņas pats tēvs, ko šādu var izdarīt, turklāt ar viņa paša sievas māsu. Vakars tuvojas beigām, Solvita par daudz iedzērusi sāk strīdu ar savu vīru Akselu un to nopietni aizvaino, viņš iziet ārā uzpīpēt un paziņo tikai Laurai, kad brauc uz pilsētu, bet nepaskaidrojot iemeslu. Solvita noraudājusies, pēķšņi saņem izziņu ar tekstu no sava vīra, ka tam pa šo laiku, kamēr viņi bija precējušies,  ir jau cita sieviete, kura gaidot no viņa bērnu. Tas viņu nošokē līdz pēdējam. Visus gadus melos. Tā šie Ziemassvētki aizritēja, bet vai tie ir pēdējie meli, šajā romānā? Nebūt ne. Tuvojās Lauras 18.dzimšanas diena. Pēkšņi šajā dienā visi ir dīvaini, tajā skaitā māte un tēvs, jo viņi vēlējās šo gadu laikā beidzot atzīties, kad tas nav viņu bērns. Laura nebija viņu meita, bet gan Arta. Tas, kurš aizgāja bojā un kuru Laura, visu savu bērnību, bija uzskatijusi par onkuli. Visus šos gadus, Mārīte un Rolands no viņas to slēpa, bet meitai šos lielos melus atklāja. Laura piedeva. 

 Kopumā romāns man ļoti patika, tur nav, ko piebilst. Šajā grāmatā bija pilns ar aizraujošiem notikumiem, to jau pasaka priekšā pats grāmatas virsraksts. Ja sākumā šī grāmata mani neaizrāva, tad lasot to tālāk, tā sāka mani vairāk ieintereģēt un aizraut , jo pēkšņi sāk atklāties ģimenes meli, kas tika slēpti gadus. Kā arī lasot grāmatu, tā lika man nedaudz aizdomāties. Par meliem, kuri agri vai vēu nāks gaismā.

Lasot grāmatu, ieguvu  atziņas, kā, piemēram:

• Katrā ģimenē ir kāds noslēpums, kurš agri vai vēlu nāks gaismā.

•  Mums visiem, sevi nav jēgas mānīt. "Melu māja" ir par mums, un katrs tajā atradīs kaut ko savā dzīvē pieredzētu.
• Dzīvei nekad nav beigu un nekas tajā nevar būt absolūti labs. 

Šo grāmatu es noteikti ieteiktu izlasīt, jo šī grāmata spēj aizraut, jo atklājas noslēpumi, kas tiešām lasot,  pilnīgi un galīgi pārsteidz. Šī grāmata noteikti patiks tiem, kas dzīvē jau ir saskārušies ar jau līdzīgiem notikumiem vai vienā vārdā sakot, meliem.

Jauku lasīšanu!

 

Stīvens Čboski "Čārlijs, malā stāvētājs"

    Es izlasīju Stīvena Čboski grāmatu "Čārlijs, malā stāvētājs", kuras apjoms ir 255 lapaspuses.
  Grāmatā aprakstītie notikumi notiek 1991. gadā. Visa grāmata ir uzrakstīta vēstuļu veidā. Grāmatas galvenais varonis Čārlijs raksta vēstules, kurās atklāj katru sīkāko notikumu un pārdzīvojumu, kādam anonīmam cilvēkam, kurš viņam nekad neatbild.
  Čārlis ir 15 gadus vecs puisis, kurš mācās parastā vidusskolā, bet viņam nav draugu. Viņa vienīgais draugs izdarīja pašnāvību, pakaroties. Grāmatas darbības laikā viņš iedraudzējas ar diviem vecākiem bērniem - māsu un brāli, kas kļūst par viņa labākajiem draugiem. Viņu iespaidā viņš sāk smēķēt, lietot narkotikas utt. Ar laiku Čārlijs iemīlas savā labākajā draudzenē.
  Grāmatas varoņi ir aprakstīti diezgan sīki, bet tikai no Čārlija viedokļa. Protams, Sema (viņa labākā draudzene) ir aprakstīta kā meitenes ideāls. Čārlijs ir ārkārtīgi jūtīgs un kluss. Viņš katrā situācijā nevis iesaistās, bet stāv maliņā un pēta.
  Manuprāt, šajā grāmatā galvenais varonis pārcieš ļoti smagu laiku savā dzīvē, un lasītājs var mācīties no viņa atziņām par dzīvi, draudzību un ģimeni. Šī grāmata ir pilna ar jauniešiem noderīgām atziņām.
  Es uzskatu, ka šī grāmata varētu patikt tiem, kuriem grāmatā galvenais nav tikai sižets, bet arī varoņu personības attīstība un cīņa pašam ar sevi. Šo grāmatu es ieteiktu izlasīt Rūtai un Marinai.

Pēc šīs grāmatas motīviem ir  izveidota filma. Iesaku noskatīties! :)
http://www.solarmovie.so/watch-the-perks-of-being-a-wallflower-2012.html

                                                                                                                          Aleksandra

Alise Klauža par Skota Smita grāmatu "Aizliegtais kalns"

Oktobra mēnesī izlasīju Skota Smita grāmatu "Aizliegtais kalns". Kopā 435 lpp.

Grāmatā ir stāstīts par diviem jauniem pāriem, kas ir devušies uz Meksiku brīvdienās. Meksikā viņi iepazīstas ar Matiasu, kurš ir grieķis. Kādā dienā Matiass ir sapratis, ka viņa jaunākais brālis ir pazudis. Tomēr viņš zina, kur tas ir. Matiasam ir uzzīmēta mape uz salvetes. Mapē ir atzīmēts kāds paugurs, kā sena izrakumu vieta, kuru Matiasa brālis, nevienam nedodot ziņu, bija devies apskatīt.
Matiass dodas pie abiem jaunajiem pāriem un visi pieci kopā dodas vairāk kā 100km prom uz mapē norādīto vietu. Līdz viņi nonāk pie paugura, tomēr tā galā nav pamesti izrakumi. Tur atrodas divas teltis un aka, turklāt viss kalns ir apaudzis ar vīnstīgām.
Viens no jauniešiem nejauši pārkāpj robežai starp zemi un pauguru. Vietējie krīt panikā un sadzen visus pārējos jauniešus uz paugura, jo atpakaļceļa nav. Jaunieši dodas visu uz paugura izpētīt. Laika gaitā tie kļūst arvien vārgāki no ūdens un pārtikas trūkuma. Matiass uz paugura zem vīnstīgām atrod sava mazā brāļa mirstīgās atliekas. Jaunieši saprot, ka vīnstīgas ir dzīvas - tās prot atderināt skaņas, apēst dzīvu, ieaugt zem ādas un ātri kustēties, neatstājot iespēju izdzīvot. Laika gaitā Matiasam nākas amputēt kājas. Cits jaunietis upurē savu dzīvību, novēršot uzmanību vietējiem, kuri visu laiku apsargā pauguru,lai jaunieši netiktu nost, un vienai meitenei izdodas aizbēgt.Visi pārējie tiek šaušalīgi nogalināti. Bet tur jau nāk Matiasa grieķu draugi, lai meklētu viņu. Un tā šis aplis turpinās.
Mani šī grāmata ļoti aizrāva. Bija grūti sev likt nolikt to malā un darīt citas lietas, jo tika atklāti dažādi lieli pavērsieni viens pēc otra, kuri tā vien šķiet, ka ievelk grāmatā, līdz aizšķirta pēdējā lapa.

Aija Grizāne par L. Nemieras ''SEPTIŅI'' !

Oktobra mēnesī lasīju Lindas Nemieras grāmatu ''SEPTIŅI''. Izlasīju apmēram 248 lpp un joprojām lasu.

Šajā grāmatā stāsta par 1 no teorijām ,kā pasaule ir radusies. Rakstniece ir stāstījusi par 7 dieviem kuri radīta pasauli, kurā katrs Dievs radīja ko citu. Dievi cilvēkiem deva mazu daļu savu spēku, mēs to saucam par dvēseli. Uz zemes dzīvo cilvēki , Dievi un daži citi tā saucamie palīgi. Piemēram gnomi vai vilkači. Dievi radīja cilvēku ,lai pašiem būtu interesantāk un ,lai varētu redzēt visādas problēmas ,kuras viņiem pašiem varēja radīties. Ja tiem apniktu tie kopā varētu visus cilvēkus nogalināt. Toties Dieviem tie iepatikās ,tāpēc daudzi tagad dzīvo uz zemes.
Grāmatā rakstīts par meiteni kuru sauc Nele un strādā par fotogrāfu. Stāstā tiek stāstīts kā vienā dienā Nele paliek stāvoklī no 1 Dieva- Daniela. Kopā ar savu draugu Zigmundu un sargenģeli Ralfu viņi meklē pārējos 6 dievus ,lai atņemtu Danielam spējas. Ja Danielam spējas atstātu , tad iespējams viņš nogalinātu visus cilvēkus. 
Bet kamēr bērns nav piedzimis ,Daniels neko nevar darīt. Meklējot pārējos Dievus Nele ar pārējiem satiek daudz jaunu cilvēku un citu būtņu ,un daudz citu problēmu.
 Manuprāt vissvairāk šajā grāmatā uzsvērts ir tas , ka problēmas var kļūt vēl lielākas ,bet neskatoties ne par ko , nevajag padoties!
 Iesaku citiem šo grāmatu izlasīt ,jo tā ir ļoti interesanta un aizraujoša, kā arī daudzi notikumi notiek te pat Rīgā.

Attēlā redzama pati autore un grāmata.