Alise Klauža par Skota Smita grāmatu "Aizliegtais kalns"

Oktobra mēnesī izlasīju Skota Smita grāmatu "Aizliegtais kalns". Kopā 435 lpp.

Grāmatā ir stāstīts par diviem jauniem pāriem, kas ir devušies uz Meksiku brīvdienās. Meksikā viņi iepazīstas ar Matiasu, kurš ir grieķis. Kādā dienā Matiass ir sapratis, ka viņa jaunākais brālis ir pazudis. Tomēr viņš zina, kur tas ir. Matiasam ir uzzīmēta mape uz salvetes. Mapē ir atzīmēts kāds paugurs, kā sena izrakumu vieta, kuru Matiasa brālis, nevienam nedodot ziņu, bija devies apskatīt.
Matiass dodas pie abiem jaunajiem pāriem un visi pieci kopā dodas vairāk kā 100km prom uz mapē norādīto vietu. Līdz viņi nonāk pie paugura, tomēr tā galā nav pamesti izrakumi. Tur atrodas divas teltis un aka, turklāt viss kalns ir apaudzis ar vīnstīgām.
Viens no jauniešiem nejauši pārkāpj robežai starp zemi un pauguru. Vietējie krīt panikā un sadzen visus pārējos jauniešus uz paugura, jo atpakaļceļa nav. Jaunieši dodas visu uz paugura izpētīt. Laika gaitā tie kļūst arvien vārgāki no ūdens un pārtikas trūkuma. Matiass uz paugura zem vīnstīgām atrod sava mazā brāļa mirstīgās atliekas. Jaunieši saprot, ka vīnstīgas ir dzīvas - tās prot atderināt skaņas, apēst dzīvu, ieaugt zem ādas un ātri kustēties, neatstājot iespēju izdzīvot. Laika gaitā Matiasam nākas amputēt kājas. Cits jaunietis upurē savu dzīvību, novēršot uzmanību vietējiem, kuri visu laiku apsargā pauguru,lai jaunieši netiktu nost, un vienai meitenei izdodas aizbēgt.Visi pārējie tiek šaušalīgi nogalināti. Bet tur jau nāk Matiasa grieķu draugi, lai meklētu viņu. Un tā šis aplis turpinās.
Mani šī grāmata ļoti aizrāva. Bija grūti sev likt nolikt to malā un darīt citas lietas, jo tika atklāti dažādi lieli pavērsieni viens pēc otra, kuri tā vien šķiet, ka ievelk grāmatā, līdz aizšķirta pēdējā lapa.