Elmārs Ponomarenko par K. Stokenas grāmatu ''Kalpone''.

Es izlasīju Ketrīnas Stoketas grāmatu "Kalpone". Grāmatā aprakstītā darbība notiek Džeksonas pilsētā ASV, pagājušā gadsimta 60. gados. Tas bija laiks, kad ASV Dienvidu štatos sabiedrība dalījās divās pilnīgi nošķirtās daļās- baltajos un melnādainajos.

No koledžas atgriezās Skītere, viņa grib kļūt par rakstnieci, bet nezina, kā lai visu iesāk. Viņa pazvana redaktorei Ņujorkā, lai tā sniegtu viņai padomu. Redaktore pasaka, ka, lai viņa kaut ko sasniegtu šajos laikos, viņai ir jāuzraksta kaut kas tāds, kas vēl ir nebijis, satriecošs. Tā kā Skītere nezināja ko lai raksta, viņa pieteicās vietējā redakcijā rakstīt par mājas uzkopšanu. Bet viņa par to neko nezināja, un devās lūgt padomu savai draudzenes (Elizabetes) kalponei Eibilīnai. Protams, Elizabetei tas likās dīvāni, jo Skītere ir baltā, bet Eibilīna- melnādainā kalpone. Elizabete tomēr neko neiebilda, tāpēc Skītere sāka diezgan bieži apciemot Eibilīnu. Ar laiku viņas kļuva par draudzenēm, Skītere uzzināja, ka Eibilīnas dēls pirms nāves vēlējās uzrakstīt grāmatu par melnādaino grūto dzīvi Džeksonā. Skītere saprata, ka tas varētu būt tas temats par kuru vēl neviens nav rakstījis un tas būtu satriecoši. Skītere nolēma rakstīt par kalpoņu dzīvi, viņa lūdza vairākas kalpones, lai tās palīdz viņai, bet vienīgā, kas sākumā piekrita, bija Eibilīna, jo pārējās kalpones ļoti uztraucās par savām ģimenēm. Tā Skītere savu topošo grāmatu iesāka tikai ar Eibilīnas stāstu. Bet tad notika vairāki uzbrukumi melnādaino rajonam, tika nogalināti vairāki cilvēki. Skītere saņēma ziņu no Eibilīnas ka pārējās kalpones arī piekrīt palīdzēt rakstīt viņas grāmatu, jo vēlas beidzot mainīt pilsētā esošo situāciju.

Skītere grāmatu rakstīja vairākus mēnešus, gandrīz katru vakaru slepus devās uz melnādaino rajonu pie Eibilīnas, lai pierakstītu kalpoņu stāstus. Manuskriptu Skītere aizsūtīja redaktorei uz Ņujorku un pēc pāris nedēļām saņēma ziņu, ka grāmata tiks izdota. Sākumā neviens nesaprata, ka grāmata stāsta par Džeksonu, bet vēlāk, kad grāmatā pieminētās sievietes- kalpoņu saimnieces visu saprata, daļa no viņām atlaida savas kalpones, bet pārējās saimnieces atvainojās savām kalponēm par visu ko ir nodarījušas. Skītere paziņoja, ka ir saņēmusi darba piedāvājumu Ņujorkā, Eibilīnai viņa atstāja savu sleju par mājas uzkopšanu. Šo faktu pat neaizējoja Eibilīnas atlaišana no kalpones darba. Pašai par pārsteigumu viņa jutās brīva un neatkarīga, jo viss tikai sākas, protams, uz labo pusi.

Izlasot šo grāmatu, var iegūt dažādas atziņas priekš sevis, piemēram, lai sasniegtu savus mērķus par tiem ir ļoti jācīnās un jādara viss ko vien var un vēl vairāk, un arī ieguvu atziņu, ka cilvēku stereotipi par citiem cilvēkiem var būt diezgan muļķīgi un ne vienmēr vajag būt kā visiem, bet gan domāt pašam ar savu galvu, jo kā grāmatas varone Skītere uzksatīja, ka melnādainajiem ir tādas pašas tiesības kā baltajiem, un viņa nepakļāvās vairākuma viedoklim.

Noteiki iesaku izlasīt šo grāmatu ikvienam, jo šī grāmata ir ļoti aizraujoša un arī pamācoša.