Vladislavs Rjumins par Viljama Šekspīra "Hamlets"

   Es, Vladislavs Rjumins,  decembra sākumā lasīju Viljama Šekspīra grāmatu „Hamlets”. Pirmais iespaids, sākot lasīt grāmatu, bija diez gan slikts, jo man nepatīk šāda veida grāmatas, bet grāmatas beigās nedaudz ieinteresēja. Esmu izlasījis 142lpp. Darbība grāmatā risinās viduslaikos - Elsinorā, Dānijā.

   Grāmatā ir stāstīts par Dānijas princi Hamletu, kura tēvu noindēja Hamleta onkulis Klaudijs, lai kļūtu par karali. Hamlets par to uzzin no sava tēva rēga un vēlas atriebt tēva nāvi. Klaudijs apprec Hamleta māti. Pārējie uzskata, ka Hamlets sāk nojūgties un cenšas pārbaudīt vai tas ir mīlestības dēļ.  Viņi slēpjas un lieka Polonija meitai Ofēlijai lasīt grāmatu vietā, kur bieži uzturas Hamlets. Viņi ir vīlušies, jo Hamlets neizrāda interesi pret Ofēliju. Tad Hamleta māte Ģertrūde iet aprunāties ar Hamletu, viss nonāk līdz tam, ka Hamlets izvelk zobenu un māte sauc palīgā. Kanclers Polonijs atsaucas no slēpņa un Hamlets viņu nodur, jo uzskata par „žurku”. Tā rodas konflikts starp Hamletu un Laertu (Polonija dēlu). Hamlets noorganizēteātri, kur tiek attēlota viņa tēva nāve, Klaudijs kļūst sašutis. Beigās viss nonāk līdz tam, ka Laerts ar Klaudiju izlemj kā tikt vaļā no Hamleta. Divkaujai tika sagatavots vīns un zobeni ar indi. Ģertrūde netīšām iedzer vīnu un mirst, Laerts sadur Hamletu un otrādi. Hamlets uzzin par indi uz zobena un nodur karali.

   Manuprāt, šī grāmata būtu jāizlasa, jo tā ir pasaul-slavena un tiek uzskatīta par šedevru. Man bija grūti lasīt šo grāmatu, jo tajā bija daudz tēlainu izteicienu un dažbrīd es nesapratu, kas notiek. Uzskatu, ka pēc vecuma vēl nebiju nobriedis, lai lasītu šo grāmatu, varbūt tāpēc man tā tik ļoti neieintriģēja.

   Iesaku katram izlasīt šo grāmatu, bet tas ir atkarīgs no katra, patiks vai nepatiks, atbidīs vecumam vai nē.

   Slavenais citāts no grāmatas: „ Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas, ar ko mūs vajā ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru un izbeigt visu?

 Labdien, es ārpusklases obligātajā lasīšanā izlasīju Ernesta Hemngveja stāstu grāmatu.
 Mans mīļākais no stāstiem bija "Kam skanēs zvans". Stāsts norisinās 2.pasales kara Spānijas teritorijā. Uz turieni tika aizsūtīts kāds kareivis, kam tika uzdots uzspridzināt kādu tiltu starp kalniem, lai ieņemtu fašistu apmetni. Stāsts ir fantastiski interesants un kulminācija ir tā vērta.
  Grāmatas apjoms ir aptuveni 400 lpp. Šis stāsts ļauj izprast to kā izskatījās 2. pasaules karš no parastu kareivju un partizānu skata punkta.
  Ieteiktu izlasīt visiem.

Gabriels Garsija Markess 'Simts vientulības gadu'

 Novembra mēnesī es lasīju Gabriela Garsijas Markesa pasaules slavenu grāmatu 'Simts vientulības gadu'.Grāmatā ir aprakstīti notikumi par ģimeni un Makondo pilsētu.
Grāmatu līdz galam neesmu izlasījusi.Sākumā,kad sāku lasīt grāmatu,bija grūti saprast un izsekot līdzi notikumiem un tēliem,jo grāmatas tēliem ir grūti vārdi.Grāmatā ir aprakstīti neparasti notikumi. Es pat varētu teikt dīvaini notikumi. Šī grāmata ir atdzīta par 'romānu romānu'.
 Daudziem lasītājiem šī grāmata patika. Daudziem nepatika. Man ļoti patika kā teica viens lasītājs:'Šī grāmata vai nu ļoti patīk vai ļoti nepatīk.''
 Grāmatā ir ļoti daudz labu atziņu. Mana mīļākā ir : 'Griezties atpakaļ nevarēja,jo izcirstā taka drīz vien aizzēla ar leknu biežņu,kas šķita augam gandrīz acīm redzami. 'Galvenais ir nezaudēt orientāciju.''
 Es ieteiktu izlasīt šo grāmatu tiem,kas spēj sevi piespiest to izlasīt. Es vēlos un centīšos grāmatu izlasīt līdz beigām.

Hanss Fallada ''Dzērājs''

      Es izlasīju Hansa Fallada grāmatu ''Dzērājs''.
      Grāmatā ir stāsts par vīrieti vārdā Ervīns Zommers, kuram pieder savs veikals, viņš bija pārticis, turīgs un precējies. Sākumā Ervīnam bija aizdomas, ka sieva viņu krāpj, pamanot sīkas nianses ko sieva nedara vairs ikdienā. Viņam alkahols likās pretīgs, tikai reti izdzer kādu alus kausu, vīns viņam likās skābs un degvīna smaka viņu atbaidīja. Kādu dienu Ervīns saņēma kredīta noraidījumu, viņam piedāvāja to, bet viņš no tā atteicās. Viņš nevarēja uzturēt savu veikalu, viņš zaudēja darbu un sievu. sāka lietot alkaholu regulāri. Tā arī viņš mainījās, dzēra gandrīz katru dienu, zaudēja visu kas viņam bija.
      Man šī grāmata patika, bija interesanta un pamācoša.
      Mēs katrs varam izvēlēties aiziet postā, vai cīnīties par savu cietu. grāmata ir kā stāsts par cilvēku, kas var zaudēt visu ļoti īsā laikā.

Stefānija par A.Bela "Būris"

         Šo grāmatu es izvēlējos ar māsas palīdzību. Viņa man ieteica to izlasīt. Mani piesaistīja arī tās nosaukums. Pirmo reizi es bibliotēkā paņēmu grāmatu, neizlasot anotāciju.

          Grāmatas apjoms ir 141 lapaspuse. Man to lasīt bija grūti, bet tā likās interesanta. Ir pazudis pilsētas arhitekts Edmunds Bērzs. Viņa meklēšanu uzņemas policijas inspektors Valdis Strūga. Izrādās, ka automehāniķis, šoferis un blēdis Kārlis Dindāns nozaga Bērza automašīnu ar nolūku pārdot tās detaļas, bet pašu Edmundu ieslodzīja būrī, nomaļā vietā. Tālāk ir stāstīts par to, kā Bērzs cīnījās izdzīvot būrī. Šis teksts, kas ir grāmatā, nav jāsaprot tieši. Grāmatā bija ļoti daudz iekšējie monologi. Tā man lika analizēt sevi un pasauli sev apkārt. Man nācās domāt  par būri, kurā esmu ieslodzīta es.

        Ļoti patika šī rindkopa no gramatas:

„Ja es paraudzītos spogulī, es neieraudzītu betona grīdu, rūdas un mīnija atlobēm pārklātus tērauda stieņus, pērnās lapas un izlobītu riekstu čaulas, sapelējušus salmus un saglumējušu sili, nē, es ieraudzītu pats savu cilvēka seju, jo, būrī dzīvodams, neesmu būrim līdzīgs tapis. Cilvēki mani pazaudēja, bet es nepazaudēju pats sevi.“.

         Lasot grāmatu, es ieguvu arī dažas atziņas, piemēram:

1)     pasaulē visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas,

2)     galvenais ir palikt uzticīgam pašam sev, domāt ar paša prātu, redzēt ar paša acīm, nenožēlot notiekošo, bet mācīties no tā,

3)     mēs visi esam sabiedrības bērni, kā rieksti vienā lazdā.

Es šo grāmatu iesaku izlasīt tiem, kam patīk analizēt un patīk domāt līdzi tam, ko lasa. Manuprāt, Agnijai patiktu šī grāmata.

Reinis par Hermaņa Heses grāmatu ''Sidharta''

     Novembra mēnesī es izlasīju  Hermaņa Heses grāmatu ''Sidharta''. Par šo grāmatu es pirmo reizi dzirdēju, kad to izvēlējos, tāpēc es nezināju ko no šīs grāmatas sagaidīt un par ko tajā būs stāstīts.
     Grāmatā stāstīts par Indiešu puisi vārdā Sidharta, kurš dzīvo pie sava tēva Brahmana. Visi grāmatas notikumi ir saistīti ar reliģiju un ticību. Grāmatas sākumā Sidharta ir jauns vīrietis, bet grāmatas beigās viņš ir jau vecs, sirms vīrs. Sidharta ir ļoti gudrs, uzstājīgs, pacietīgs vīrietis kurš kādu dienu izdomā doties pie Askētiem mācīties par sāmanu (sāmans ir kārta), jo viņš nejūtas laimīgs un piepildīts. Pie sāmaniem viņš dodas ar savu labāko draugu Govindu, kurš ir bijis viņam ļoti tuvs visu mūžu. Kad jaunie sāmani Sidharta un Govinda uzzin, ka Jetavas birzī ir apmeties visu varenais Buda, viņi dodas viņu apciemot un no viņa mācīties. Diemžēl Govinda paliek pie Budas kā par mācekli un Sidharta paliek viens. Tas viņu ļoti slikti ietekmē. Sidharta viens dodas nezināmā virzienā uz pilsētu, un kļūst par tirgoni un ar laiku arī iegūst draudzeni Kāmalu.
     Pēc vairākiem gadiem Sidharta no nabaga ir kļuvis par bagātu tirgoni, ar lielu māju, naudu un vergiem. Vienā brīdī viņš saprot, ka nauda, vergi un mājas viņam ir pilnīgi nevajadzīgas, viņš saprot, ka joprojām nav laimīgs. Sidharta pamet visu savu iedzīvi un dodās nezināmā virzienā, līdz upei, kur viņs paliek pie upes pārcēlāja Vēsudeva par mācekli uz visiem laikiem.
    Šajā grāmatā ir ļoti daudzi notikumi kurus es esmu izlaidis, jo visu vienkārši pastāstīt nevar. Šī grāmata noteikti ir jāizlasa tiem, kas vēlās iedziļināties tekstā un pārdomāt to. Es vairākas reizes uz lapiņas pierakstīju notikumus, lai varētu saprast tekstu. Grāmatu lasīt bija ļoti sarežģīti, bet tajā ir vairākas atziņas kā piemēram:"Zināšanas var izstāstīt, bet gudrību ne''. Šo grāmatu neiesaku lasīt tiem, kas nevēlās vairākas reizes pārlasīt un domāt par tekstu. Personiski man šī grāmata patika sižeta dēļ, bet neaptika grūto nosaukumu un teksta sarežģītības dēļ. Grāmatas galvenā doma ir tāda, ka ir jādara tas, kas tevi padara laimīgu.

Elmārs par Annas Sakses grāmatu ''Pasakas par ziediem''.

Novembrī es lasīju Annas Sakses grāmatu ''Pasakas par ziediem''.

Šo grāmatu es izvēlējos, pasakases neēsmu lasījis ilgu laiku, tāpēc nolēmu izlasīt. Šajā grāmatā ir 33 aizraujošas pasakas un katrā pasakā tiek stāstīts par kādu ziedu. Katrā pasakā tiek stāstīts par katra zieda izcelsmi, kā tas ir radies un cik varens tas ir, cik skaists tas ir. 

Lasot šo grāmatu es iedziļinājos katrā pasakā un izbaudīju to. Grāmatā ir 222 lpp

Katra pasaka ir ļoti atšķirīga un ar dažādām emocijām, tas viss ir ļoti labi pastāstīts un liek aizdomāties par to ka tā notiek īstenībā,

Es pastāstīšu parvienu no 33 pasakām kuru lasot es atcerējos un iemīlēju visvairāk.

Šo pasaku sauc ''Narcise'' un šājā pasakā stāsts ir par dievu Kēfisu un viņa sievu nimfu Leiriopi kuriem piedzima dēls Narciss, viņi dzīvoja upē. Narciss bija ļoti skaists, ļoti gudrs atjautīgs dēls.

Viņš atšķīrās no citiem dievu bērniem, bet nebija pats labākais visās jomās, viņš bija mazliet skops, jo visi bērni vienmēr baroja zivis ar ēdienu bet Narciss vienmēr gribēja visu tikai sev. 

Narciss ļoti labi rakstīja un skaitīja dzejas, visām nimfām tas ļoti patika.

Bet kā jau pasakās bija arī kādi nelabvēļi un tā bija gorgona Medūza kurai bija uz galvas matu vietā čūskas kuras šņāca, viņa tik ļoti daudz bija dzirdējusi par Narcisu ka viņa nolēma viņu noburt.

Viņa noskaitīja buramvārdus tā lai viņam rūpētu tikai paša daiļums, skaistums, lai viņam rūpētu tikai sava slava. Upē zivis no austrumiem un rietumiem padeva ziņas tālāk līdz dievam Kēfisam un viņš pavēlēja savā pilī izmest un sasist visus spoguļus, jo buramvārds iedarbosies tikai, tad, kadd Narciss ieraudzīs sevi atspulgā.

Tikmēr Narcisam briesmas vēl nedraudēja un viņš bija gatavs meklēt sev sievu, visas jaunās nimfas vēlējās Narcisu, viņas visas vienmēr bija apkārt viņam. Narciss izvēlējās savu jauno sievu Eho un vecāki bija sajūsmā par to ka viņu dēls precēsies. Kad kāzas bija pienākušas Eho palūdza Narcisam izkāpt upes krastā un saplūkt ziedus priekš viņas lai viņa varētu savos zaļajos matos ielikt ziedus. 

Narciss izdarija visu ko viņa lūdza un viņš bija gatavs kāpt atpakaļ upē līdz pamanīja upē savu atspulgu un tajā brīdī visi buramvārdi Narcisu nobūra. Narciss stundām ilgi skatījās savā atspulgā un runāja ar sevi cik daiļš un gudrs viņš ir, ka viņš ir pats labākais, bet pat ne brīdi neaizdomājās par Eho ka viņa viņu gaida uz kāžam. Eho iznāca no upes un jautāja kāpēc viņš nenāk atpakaļ. Narcissbargi nolamāja Eho, bet Eho to uzskatīja kā joku līdz saprata to visu nopietni un ielīda atpakaļ ūdenī.

Narciss palika krastā, spoguļojās un runāja par savu skaistumu, kamēr izdila, sažuva un saplūda ar zemi.

Es iesaku izlasīt šo grāmatu katram kurš mīl tāda veida grāmatas, jo izlasot šo grāmatu es nenožēloju ne mirkli no laika ko es ziedoju šai grāmatai.

Šī grāmata mani motivēja las't vairākas tāda veida grāmatas.

Ričards Brūveris Fallada Hanss ,,Dzērājs”

Es, Ričards Brūveris novembra beigās un decembra sākumā lasiju Fallada Hanss grāmatu ,,Dzērājs”.
Īss grāmatas apraksts. Es esmu izlasijis 155lpp.
Ervīns Zommers ir pārticis lauksaimniecības preču veikala īpašnieks, kas sava pacietīgā un nosvērtā rakstura, izdevušās laulības dzīves un allaž kārtīgās personības dēļ iemantojis neviltotu cieņu gan pilsētiņas iedzīvotāju, gan biznesa partneru un klientu acīs, taču uzņēmumam piedzīvojot finansiālas grūtības, Ervīns neiztur smago pārbaudījumu nastu un lēnām sāk slīgt alkoholisma purvā, kas aprij visu, kas kādreiz darījis Ervīnu par cienījamu un bagātu cilvēku, atstājot tā vietā vien kailu, bezpalīdzīgu un nožēlojamu dzērāju.

Manuprāt šī grāmata būtu jāizlasa jebkuram  cilvēkam, jo šajā grāmatā ir stāts par turīgu vīrieti kuram ir laimīga laulības dzīve. Bet tad ar laiku viņa  vienīgais bizness grimst  arī skaistā laulības dzīve  grimst un ar laiku tas viss izzūd... 

Šīs grāmatas ideja ir likt cilvēkiem saprast ka visu iegūto pazaudēt var vienā acu mirklī, bet to visu iegūt atpakaļ ir ļoti grūti. 

Iesaku katram izlasīt šo grāmatu, jo tā liek aizdomāties par to ko dzīvē iegūstam un cik ātri visu varam zaudēt!

Alise par Patrika Zīskinda grāmatu "Parfīms"

Šajā grāmatā stāstīts par kādu vīrieti vārdā Žans Batists Grenuijs, kurš atšķiras no citiem. Autors apraksta visu Grenuija dzīvi, sākot jau no pašām dzemdībām.
Grenuijs ir īpašs ar to, ka viņa ķermenim nepiemīt it nekādas smaržas. Tomēr viņš lietas neuztver raksturojot tās ar vārdiem, bet gan ar smaržu. Viņš uzauga kā nevienam negribēts bārenis. Daudzreiz izbēdzis no nāves skavām.
Bērnībā viņš zināja un prata atšķirt katra savas dzīvesvietas apkārtnes dziļākā stūrīša smaržu.
Grenuijs pieauga. Atrada vietu, kur strādāt un dzīvot - pie kāda parfimēra un cimdu meistara Džuzepe Baldīni. Grenuijs darbā izmantoja savas dotības izšķirt smaržu sajaukumus līdz sīkākajai sastāvdaļai, kas ļāva viņam veidot neizsakāmi labas smaržas.
Tomēr laiks ritēja un Grenuija alkas pēc smaržas kļuva arvien stiprākas. Tad viņš sāka nogalināt visskaistākās Parīzes sievietes, lai ar dzīvnieku tauku palīdzību varētu no tām iegūt un saglabāt to dievišķo smaržu.
Baldīni gāja bojā, sabrūkot viņa mājai. Grenuijs devās projām. Arvien meklējot atkal jaunas un skaistas sievietes, lai piepildītu savu kolekciju ar šo sieviešu smaržas ekstraktu.
Nogalinot pēdējo un visdaiļāko sievieti, kurai bija dominējošā smarža, viņš tika arestēts un notiesāts uz pakāršanu. Savā nāvessoda izpildes dienā viņš savienoja visu iegūto sieviešu smaržas un izveidoja vēl neredzētu smaržu. Pēdējā brīdī viņš mazliet iesmaržojās ar šīm smaržām. Visi cilvēki, kas bija viņam apkārt aizmirsās. Tie kļuva laimīgi. Grenuijs bija radījis eņģeļa cienīgu smaržu. Visi vai juka prātā viņa dēļ. Viņš kļuva par Eņģeļcilvēku.
Savā pēdējā dienā, vietā kur viņš bija dzimis, starp ubagiem un zivju tirgus smaku, viņš izlēja sev pāri visu eņģeļa smaržu. Cilvēki kļuva apsēsti. Rezultātā tie saplosīja Grenuiju 30 gabalos un apēda to. Viņu sirdīs ielija patīkams siltums. No Grenuija pāri palicis bija tikai viens piliens eņģeļa smaržas.

Man ļoti patika šī grāmata. Tā ir ļoti interesanta un nereāla, kas to padara tik labu. Lasot spēju ļoti spilgti iztēloties visus notikumus un cilvēkus.
Grāmatā ir tikai 212lpp., bet viss ir izklāstīts diezgan smalki.

Valērija par grāmatu "Zudušo laiku meklējot"

Novembrī es izlasīju Marsela Prusta grāmatu "Zudušo laiku meklējot". Kopā grāmatā ir 415 lpp, bet es izlasīju 100 lpp.

Šo grāmatu es izvēlējos lasīt, jo man vairāk piesaistīja grāmatas nosaukums, likās, ka grāmata būs par psiholoģiju. Tomēr lasīt grāmatu bija ļoti grūti, vairākas reizes pārlasīju grāmatas sākumu, kā arī lasot uz priekšu, šķiru lapas atpakaļ un pārlasīju tās. Autors rakstīja grāmatu 13 gadus, un sākot to rakstīt, tas sāka atcerēties savu pagātni. Viņš atgriezās pie savas un jau aizgājušo cilvēku dzīves. Romāns ir 7 atsevišķu romānu cikls un visa cikla galvenais motīvs ir "zudušā" un "iegūtā" laika tēma. Grāmatas sākumā autors stāsta par savas nāves gultu, jo rakstot romānu, autors bija slima ar astmu. Ļoti liela daļa grāmatā tiek uzsverta uz mīlestību pret māti.

Noraksturot notikumus, kas norisinājās šajā grāmatā ir ļoti sarežģīti, jo kā jau minēju, grāmatu lasīt ir ļoti grūti, tāpēc notikumus es gandrīz vai nesapratu.

Sintija Auslande par Annas Sakses grāmatu "Pasakas par ziediem"

Šajā Novembra mēnesī izlasiju grāmatu "Pasakas par ziediem". Šajai grāmatai ir 281.lpp , un tās autore ir Anna Sakse. Grāmatā tika aprakstītas 33 burvīgas pasakas par ziediem un pats skaistākais bija tas, ka katras pasakas nobeigums bija pavisam atšķirīgs. Katrās pasakas beigās bija tāds nobeigums, kurā tika pateikts, kā šis zieds ir ieguvis savu nosaukumu. Pastāstīts par ziedu īpašībām un izskatu.


Mana mīļākā pasaka šajā grāmatā bija "Cūkausītis". Šajā pasakā tika stāstīts par puisīti vārdā Jānītis. Viņš bija vēl tikai bērns, dzīvespriecīgs, kurš bauda dienu no dienas laukā ar draugiem. Pēkšņi viņam bojā aiziet māmiņa un tēvs pārved mājās pamāti. Dzīve Jānītim kopš tā brīža pilnīgi pārvētās, proti  uz slikto pusi. 
Pamāte pārveda mājās cūku barus un tās lika uzraudzīt Jānītim. No rīta līdz vakaram viņš tās pieskatija. Ganības malā bija dziļa dūņu bedre, kur karstās dienās cūkas gāja vārtīties un Jānītis bija tas, kuram lika iet iekšā un dzīt tās laukā. Vakaros mājās viņš pārnāca netīrs un pamāte pat nedeva ūdeni, lai viņš nomazgātos, staigāja viņš netīrs, bērni sāka viņu apsmiet un iesauca viņu par Cūkausīti. Pat tēvs, kurš agrāk savam dēlam bija paglaudijis galvu,  tad tagad viņš pat smejoties to nosauca par Cūkausīti un ieminējās, ka viņš savam tēvam kaunu darot.  Karstums un sausums arvien pieņēmās, līdz ar to purvs bija galīgi izžuvis, tikai akacis bija tas, kurš spītīgi glūnējās. Visi dzīvnieki tam gāja ar līkumu, bet viens sivēns tur izdomāja ieskriet un padzerties. Pamāte Jānītim lika sivēnu vilkt laukā. 
Sīvēns slīka un redzama bija tam tikai viena auss. Jānītis, sīvēna ausi saķēris dūrītē un līdz ar viņu nogrima Virs ūdens palika tikai cūkas auss un gana dūrīte. Pamāte tikai nosmēja. Akacis izžuva un tā vietā auga puķe, kas izskatijās pēc cūkas auss un bērna dūrītes, tādēļ to nosauca par Cūkausīti.


Šī grāmata man ļoti patika, kāpēc? Jo lasot šo grāmatu, man tā tik ļoti aizrāva, uz brīdi es aizmirsu par domām, kas jaucas manā galvā, un dzīvoju līdzi pasakām, ar kurām sastapos.
Šī katra pasaka bija ļoti īpaša ar to, ka katrai bija savs sākums un nobeigums, kas mani iedvesmoja. Grāmata man lasijās ļoti ātri un raiti gāja uz priekšu. Šī grāmata, manuprāt, lasītājam grib pastāstīt par mīlestību, par jūtu daudzveidību, caur to parādot visas cilvēka dzīves šķautnes.

Noteikti šo pasaku grāmatu par ziediem es ieteiktu izlasīt visiem, pat ja ne tikai  bērnu vai jauniešu vidū, bet arī pašiem pieaugušajiem, jo grāmata ir patiesi interesanta!

Lasot grāmatu, man tuvākie citāti bija:

• "Vai gan daudz vajadzīgs, lai divi jauni cilvēki iemīlētos? Vajag, lai viņi viens otru ieraudzītu starp daudziem, lai paskatītos acīs, lai viņš turētu viņas roku savējā un justos laimīgi"

• "Cilvēki pārvēršas ziedos, no ziediem skan cilvēku balsis".

VEIKSMĪGU LASĪŠANU!

Marta par Fjodora Dosrojevska "Noziegums un sods"

Šī darba sižets ir bagāts ar notikumiem, tāpēc cilvēkiem, kuri šo darbu nav lasījuši būs grūti izsekot visiem varoņiem un notikumiem. Tādēļ arī neatstāstīšu visus notikumus.

Notikumi risinās Krievijā 20.gadsimta 60.gados. Nabadzīgais students Rodions Romanovičs Raskoļņikovs jeb Rodions ir pārcēlies uz Pēterburgu, lai studētu. Nepietiekamu līdzekļu dēļ, ne tikai viņam jāpamet studijas, bet viņam rodas arī veselības problēmas.

Darbā izpaužas Rodiona morālās sāpes un mokas pēc divu sieviešu nogalināšanas paralēli apkārt notiekošajiem notikumiem.

Manuprāt, šajā darbā spilgti atspoguļo trīs problēmas:

1.    Sekas un iekšējie pārdzīvojumi pēc citu cilvēku dzīvības atņemšanas, jo Rodions vairākas reizes vēlējās griezties policijā un atdzīties, taču katru reizi gadījās, kas tāds, kas viņu apturēja.
2.     Bagāto un nabago cilvēku nevienlīdzība- Rodiona māsu Duņu bildināja bagāts kungs Pulcherijs Aleksandrovns, kurš lika izvēlēties Duņai starp viņu un viņas brāli. Pulcherijs Aleksandrovns piedāvāja Duņai naudas summu, jo viņš domāja, ka nabadzīgajai Duņai nauda būs svarīgāka par brāli, kā arī Pulcherijs uzskatīja, ka Duņai jādara viss, ko viņš saka, jo viņš viņu uzturēja. Bet Duņa, izjūtot neviltotu mīlestību pret brāli, izvēlējās atraidīt Pulcheriju Aleksandrovnu.
3.   Līdzcilvēku atbalsts ir ļoti svarīgs- kad Razumichins, Rodiona bijušais studiju biedrs, saprata, ka Rodionam ir veselības problēmas, viņš centās Rodionam palīdzēt cik vien varēja. Atrada ārstu, kas varētu Rodionam palīdzēt. Naktīs palika pie viņa tikai, lai uzraudzītu vai viņam viss kārtībā. Kalpone Nastasja vienmēr atnesa Rodionam kādu zupas šķīvi, kad Rodionam nebija ne kapeikas.

Citāti no grāmats:

·         „Interesanti, - no kā cilvēki visvairāk baidās? Visvairāk viņi baidās no jauna soļa, no jauna, sava paša teikta vārda”

·         „Samelosi – pie patiesības nonāksi! Tāpēc es esmu cilvēks, ka meloju. Neviena patiesība nav panākta, iepriekš nesamelojot reižu četrpadsmit, varbūt arī simt četrpadsmit.”

·         „Ciešanas un sāpes plašam prātam un dziļai sirdij ir vienmēr obligātas.”

·          "Visviltīgākais cilvēks ir iegāžams tieši visvienkāršākajās lietās”

Viens no notikumiem, kas man visvairāk ir palicis atmiņā- Rodions kādā bārā iepazinās ar dzērāju Marmeladovu. Marmeladovs Rodionam izstāstīja par savām ģimenes problēmam. Pēc tā vakara viņi šķirās un nebija tikušies. Bet pēc pāris nedēļām Rodions redzēja, ka kariete bija notriekusi Marmeladovu. Rodions 30 rubļus, kurus bija saņēmis no mātes pārtikai un lai izveseļotos, atdeva Marmeladova sievai, lai viņa spētu apmaksāt bēres un parūpēties par bērniem. Tas parāda Rodiona cēlumu un upurēšanos, kas viņam bija pat nepieciešama, mēģinot pārdzīvot izdarīto slepkavību. 

Anna Sakse "Pasakas par ziediem"

      Novembrī, es tāpat kā Vladislavs Kiviļevs lasīju Annas Sakses grāmatu ''Pasakas par ziediem".
      Kā jau Vladislavs minēja šī grāmata ir par 33 dažādiem ziediem un to izcelsmi. Šo grāmatu es varētu raksturot kā savā ziņā ļoti emocionālu un aizraujošu. Mazliet vairāk pastāstīšu par vienu no pasakām. Dzīvoja reiz kurpnieks kurš aprecēja ļoti slinku sievu. Sieva bija tik slinka, ka nevarēja izslaukt vienīgo kazu, kas viņiem piederēja. Laikam ritot parādijās arī ģimenes pieaugums un tad kurpniekam bija vel vairāk darbu, kā piemēram, mainīt pamperus un gatavot ēst. Bet kurpnieks arī savu darbu neatstāja nepadarītu. Viņa lielākie kurpju pasūtītāji bija rūķīši. Tā nu vienu dienu nesot rūķīšiem kurpītes, kurpnieks secinājis ka maiss ir caurs un puse kurpīšu ir pazudušas. Tad nu viņš aizejot mājās licis, lai sieva aizlāpa caurumu un tā arī viņa izdarijusi. Bet tad šāds notikums atkārtojies vairākas reizes un kurpnieks ejot mājas nevarējis saprast kur pazudušas kurpītes. Ejot viņš sastapa vecenīti kura lūdza, lai šis viņai sataisot kurpīti un kurpnieks pretīm nerunājot arī palīdzējis. Par to viņām večiņa uzdāvinājusi zariņu ar trīs burvju lapiņām. Tad nu kurpnieks ievēlējies atrast pazudušās kurpītes un jau pēc mirkļa attapies pie rūķīšu mājiņās, kur viņš visas trūkstošās kurpītes ieraudzijis karājamies kokā. Tad viņš ievēlējās, lai kurpītes pieaugtu pie zariem un tās nevarētu dabūt nost. Un tā nu radies zieds ar nosaukumu ''Kurpīte''.
       Šis bija ieskats vienā no grāmatiņas pasaciņām. Ieteiktu izlasīt šo grāmatu, jo ar tās palīdzību intresantā veidā var uzzināt kā radušies ziedu nosaukumi.

Alberts Bels "Būris"

     Stāsts ir par arhitektu Edmundu Bērziņu. No svētdienas uz pirmdienu miglainā, tumšā laikā kad viņš dodas mājas  uz Rīgu, Edmunds pazud bezvēsts.

     Viņa sieva Edīte Bērziņa vērsās pie izmeklētāja Valda Strūga. Kad tika noformulēti dokumenti Strūgs domāja, ka meklēs pats sevi, jo Edīte viņu aprakstīja tik pat līdzīgi. Kad Strūgs sāk izmeklēšanu viņš uzzina daudz un dažādas lietas par Edmundu. Šajās izmeklēšanas dienās Edmundam ir jāizdzīvo skarbos apstākļos.

Kā mierinājumu viņš sev katru reizi teica: "Ja ne rīt, tad parīt,nu, ļaunākajā gadījumā pēc pāris dienām."

Edmunds dzīvojot skarbajos apstākļos, nekad nepadevās viņš vienmēr cerēja,cerēja ka viņu atradīs. Tāpat kā Strūgs nepadevās un zināja ka viņu atradīs.

     Pēc izlasītās grāmatas,kur ir 142 lpp ,uzskatu, ka nevienam nevajag padoties. Vajag cīnīties un nepadoties. Kā jau pēc grāmatas citāta, "Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka tas rada būra filozofiju" , tas parāda, kad mums ir jācīnās par sevi nevis sevi jāiesloga būrī kurā paši sevi iesprostojam.

      Šis  stāstā vijas cauri dažādiem notikumiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem kuriem katrs galvenais varonis ir gājis cauri. Kā arī lasot grāmatu var  iepazīt varoņus ļoti labi gan no viņu sliktās puses,gan no labās. Stāsts ir no trīs cilvēku skata punktiem, no Edmunda,Valda un Dindāna. 

     Šo grāmatu izvēlējos, jo mani piesaistīja grāmatas nosaukums. Izlasot grāmatu biju gaidījusi, ko vairāk. Man nepatika šī grāmata, jo manā uztverē bija pārāk gari un neinteresanti notikumi, kuri vilkās pārāk ilgi šajās lapas pusēs. 

     Grāmatas doma ir ka nevajag baidīties. Ideja ir par to ka nevajag padoties, bet vajag tikai cerību un spēku sevī rast, lai tu izdzīvotu šajā pasaulē. Par to liecina šis citāts, "Putniem savvaļā ir īsāks mūžs nekā tiem, kas dzīvo nebrīvē." Kā arī pēc šīs grāmatas izlasīšanas iestājas pārdomas, jo stāstā ir daudz un dažādas lietas, kas liek aizdomāties.Bet es iesaku šo grāmatu izlasīt cilvēkiem kuriem patīk vienkāršas grāmatas ar notikumiem kuri ir izklāstīti gari un plaši, sīki un smalki. 

Ivita Stepanoviča

Agnija par Gundegas Repšes ''Alvas kliedziens''

   Pagājušajā mēnesī lasīju grāmatu ''Alvas kliedziens''. Lai gan šī nebija grāmata , kuru man bija jālasa ( jo bibliotēkā nebija īstās) tomēr esmu ļoti patīkami pārsteigta par šīs latviešu rakstnieces talantu, jo grāmata bija ļoti interesanta un pamācoša. 

   

   Grāmatā aprakstītie notikumi notiek kādā Rīgas skolā, Pārdaugavas rajonā. Tā kā grāmatā aprakstītie notikumi ir par padomju laikā augušu meiteni, var secināt, ka liela daļa grāmatā aprakstīto notikumu ir tādi, kas ''nostājas'' pret sistēmu.

   Galvenā varone ir Rugetta, kura raksta dienasgrāmatu. Sākumā viņa iet 6. klasē un dienasgrāmatu sāk rakstīt pēc labākās draudzenes Almas ieteikuma. Pirmajā grāmatas daļā, pēc Ruggetas rakstītā, var saprast, ka viņa ir neatkarīgā un savam vecumam loti inteliģenta meitene, kura mīl dabu. Tomēr jo vecāka viņa kļūst, jo vairāk saprot no dzīves, galvenokārt jo iemīlas Melnajā princī, kas ir kā aizliegtais auglis.''Es nemaz nespēju iedomāties,ka kādreiz būšu kopā ar vīrieti. Es ,kas tagad esmu 6. klasē, kādreiz staigāšu ar vīrieti?''

   Tā kā grāmatas nosaukums ir alvas kliedziens, tad grāmatas pirmajā lappusē tiek paskaidrots kāda ir alva. ''...spožs, mīksts, kaļams, stiepjams metāls ar rupji kristālisku struktūru,...., pie 200°C alva kļūst tik trausla,ka sadauzāma pulverī....Mīkstuma dēļ alvu lieto reti....mehāniski viegli apstrādājama...ķīmiski mazaktīva'' pēc kā var secināt par to,kas notiks ar Rugettu grāmatā. Tā kā grāmatā ir daudz cilvēku,kas viņu ietekmē, tad nestāstīšu sīkāk par grāmatas notikumiem, jo uzskatu,ka katrs izlasot grāmatu radīs saikni ar citu no ''ietekmētājiem''. Varu pateikt tikai to,ka grāmatā ir ļoti sarežģīti un emocionāli spēcīgi notikumi,kas noved pie grāmatas negaidītā nobeiguma. 

   Manuprāt grāmatas tēma ir stipras meitenes attiecības ar skarbās sistēmas kalpiem,kas viņu padara vāju. Grāmatas ideja ir tāda, ka ir jācīnās līdz pēdējam, ja tas par ko cīnies tevi padarīs laimīgu!

   Iesaku ikvienam inteliģentam cilvēkam izlasīt šo grāmatu, jo tā ļaus saprast ko vairāk par reālo dzīvi un padomju laiku sistēmu. Tomēr,ja esi cilvēks,kas ir viegli ietekmējams, tad neiesaku lasīt grāmatu, jo tā var tavus uzskatus sagrozīt ,iespējams, nepareizā virzienā!

Agnija

Edgars Alans Po. Stāstu izlase.

Pēdējā mēneša laikā es izlasīju Edgara Alana Po stāstu izlasi. Grāmatā apkopoti trīspadsmit asins stindzinoši un nervus kutinoši stāsti. Daži no tiem rakstīti, kā šausmu stāsti un liek izbīties pat visdrosmīgākajam, bet daži no tiem ir īsti detektīvi, kurus lasot pamatīgi jānodarbina pat asākie prāti.

Grāmatu, tās rakstīšanas stila dēļ, lasīt bija salīdzinoši grūti un tas aizņēma ilgu laiku. Viens no faktoriem varētu būt tas, ka stāsti rakstīti 19. gadsimta vidū, tajos izmantoti mūsdienu paaudzēm nesaprotami vārdi un notikumi, kā arī daudzi vārdi svešvalodās, piemēram, franču, latīņu u.c.  Neskatoties uz to, noteikti varu atzīt, ka grāmata ir lieliska un ne velti iekļauta ieteicamās literatūras sarakstā. 

Mans mīļākais stāsts bija "Nozagtā vēstule". Tajā stāstīts par to, ka karaliskas personas nozagta kāda ļoti nozīmīga vēstule, ir zināms, pie kā tā ir bet policijai uzdots to atrast, zaglim nezinot. Policija pārmeklē visas iespējamās vietas, kur dokuments varētu atrasties, bet tā nekur nav. Beigās vēstuli atrod kāds cits kungs, kurš izsecināja, ka zaglis noteikti paredzējis policijas meklēšanas metodes, tāpēc vēstuli nav slēpis nemaz, bet turējis diez gan atklātā vietā. Šis notikums parāda, cik cilvēka prāts var būt muļķīgs un viegli maldināms. 

Edgars Po jau kopš 19. gadsimta visā pasaulē pazīstams kā izcils stāstu autors, pateicoties viņa sarakstītajiem šausmu stāstiem, kuri ieguvuši milzīgu popularitāti un tos iemīļojuši visdažādāko vecumu lasītāji.

Šī grāmata man ļoti patika, jo pēdējā laikā man ir iepaticies lasīt šāda veida darbus. Noteikti iesaku izlasīt gan šos stāstus, gan citus Po darbus ikvienam, kurš vēlas lasīt kvalitatīvus literatūras darbus vai ir ieinteresēts šausmu literatūrā.

Lasītprieku vēlot,

Rūta. :)

Aija Grizāne par ''Baronu Bunduli ''

Zeiboltu Jēkabs '' Barons Bunduls''

Šī grāmata tika izdota 1984. gadā. Grāmatā ,kurā lasīju bija ietverts vēl 1 stāsts ( 2 stāsti vienā grāmatā) - Ūdens burbuļi. Šai grāmatai arī ir iestudējums , bet diemžēl es to nēesmu redzējusi.Kā obligāto lasīšanu novembra mēnesī es izvēlējos ''Baronu Bunduli'' .Šo grāmatu es izvēlējos tikai pēc nosaukuma , man likās ka šī cilvēka vārds izklausās interesanti un iespējams , iespējams ka pats stāsts arī būs interesants. Bet tomēr , kā saka ,neskaties uz grāmatu pēc tā vāka, man šī grāmata nelikās diezko interesanta. Man tā likās pārāk vecmodīga. Šo stāstu lasot man bija jāpārkāpj pāri visādā grūtībām ,piemēram, valoda. Šajā tekstā var redzēt ka autoram ir labs vārdu krājums. Dažkārt man vajadzēja pārlasīt rindkopas lai saprastu par ko ir rakstīts.
Šajā stāstā var redzēt Barona smieklīgos momentus viņa dzīvē. Grāmatā ir kopumā 14 notikumi , 184 lpp. Jēkabs ir labi izdomājis un raksturojis stāstā cilvēku raksturus. Jēkabs ir izdomājis daudz anekdotes ,par kurām tauta bieži vien pasmejas par saviem kungiem. Manuprāt ,katram šim notikumam ir kāda pamācība. Šajā grāmatā ir dažas interesantas ilustrācijas ,bet galvenais ir teksts. Manuprāt ,šī stāsta galvenā doma ir ,ka vajag vairāk ieklausīties citu cilvēku domās un dažkārt paļauties uz tiem.
Šo grāmatu es neiesaku kādam lasīt ,jo pašai nepatika, bet katram cilvēkam ir sava gaume. Kādam varbūt grāmata liekas interesanta ,bet personīgi man , nē.

Vladislavs Kiveļevs par Annas Sakses " Pasakas par ziediem"

   Nesen izlasīju pasaku grāmatu „ Pasakas par ziediem”, kopā ir 281 lpp.  Grāmata tika izdota 1974. gadā , un tās autore ir Anna Sakse,  ievērojama 20.gs.  latviešu rakstniece.

   Grāmatiņa ir ļoti viegli lasāma, tā sastāv no 33 mazām pasakām par ziediem, katra tā sākas ar skaistu un krāsainu zieda ilustrāciju. Pasakas ir tikpat dažādas, kā ziedi par kurām pasakas ir rakstītas.  Galvenokārt pasakās ir aprakstīts par puķēm, par to unikālo rašanās vēsturi, par to izcelsmi, par izskatu un īpašībām. Grāmatā var atrast , kāpēc puķe ir ieguvusi savu nosaukumu,  kāpēc tā aug tikai specifiskās vietās un vēl daudz ko citu ļoti interesantu.

   Tā, kas sniedza šai grāmatai dzīvību, piedeva krāsas un noskaņu, ir daba.  Dabai ir spēcīga saikne ar pasauli un cilvēku, arī ar pārdabiskām lietām, kā dieviem. Nekas nenotiek pats no sevis, viss ir saistīts. Visam ir savs skaidrojums un nozīme.  Daba ietekmē cilvēku , un cilvēks ietekmē dabu, to es saskatīju šajā grāmatā.

   Visiem augiem šajā grāmatā ir savs raksturs, sava personība. Daba spēj komunicēt un risināt problēmas.  „ Nekas jau neiet bojā. ..aiz katra cilvēka paliek kas pāri – vai nu labais , vai smejamais.”  Tā arī rodas ziedi, cilvēki, atstājot savu dzīvi, pārvēršas par tiem atkarībā no sava rakstura un izskata.

   Grāmata sastāv no 33 pasaciņām, katrā no tām kāda vērtība vai atziņa. Tika atklātas dažādas problēmas, kā piemēram mantkārība, greizsirdība, verdzība, nodevība u.c. Visas šīs problēmas ir vairāk vai mazāk aktuālas gan mūsdienās, gan pagātnē.  Bet galvenais, manuprāt, visās pasakās ir mīlestība.

   Es uzskatu , ka šī ir ļoti vērtīga grāmata, kuru varētu dot lasīt ne tikai bērniem pirms miega, bet arī pieaugušajiem.  IESAKU VISIEM!

Jukio Mišima "Zelta templis"

  Es novembrī esmu izlasījis Jukio Mišimas, japāņu rakstnieka, grāmatu "Zelta templis". Grāmata ir par japānieti kurš pavadījis savus bērnības gadus kara laikā un pēc tēva nāves tika aizsūtīts uz izcilāko japāņu templi lai kļūtu par budistu mūku. Visā grāmatā tiek aprakstīts kā viņš cenšas atrast savu ceļu un pats sevi.
  Visas grāmatas garumā varonis cenšas atrast sevi savu būtību un lai to izdarītu viņeam ir jācīnās ar savu ļauno pusi. Autors grib parādīt ka tas ir grūti atrast pašam sevi, tāpēc arī apraksta topošā mūka ciešanas un pārdomas, kā arī attiecības pret civēkiem kuri ir viņam apkārt. Tomēr uz beigām viņu pārņem ļaunums kuram viņšnespēj stāvēt pretīm.
  Lasot šo grāmatu esmu sapratis ka pāriet uz ļaunuma pusi un pazust tajā ir ļoti viegli. Ļaunama sakņu aizsākums sākas pašā bērnībā, taču tad tas nav redzams un sajūtams. Es arī sapratu ka ļaunums ir katrā no mums, taču mēs to īsti neapzināmies, un kā tika aprakstīts grāmatā tie ir mazie un dazreiz pat neredzami pārkāpumi, kas sāk izcelt mūsu ļaunumu.
  Esmu ieguvis ļoti nozīmīgu atziņu. Lai paliktu pozitīvajā un labajā puse ir nepieciešami draugi taču tie ir jāizvēlas pareizi. Grāmatā varonim bija divi labi draugi viens viņu turēja labajā pusē taču otrs stiepa viņu uz leju uz slikto pusi, un izrādās sliktais veinmēr ir stiprāks, un to ir jāsaprot, un jāmāk atturēties.
  Es ietektu šo grāmatu izlasīt katram. Tā dod iespēju izprast slikto un labo. Kā arī parāda un tu pats vari izsecināt pēc tā kapēc draugi ir jāizvēlas uzmanīgi.

Alberts Bels "Būris"

  Kā savu obligāti izlasāmo gramatu no dotā saraksta, es izvēlējos Alberta Bela grāmatu "Būris". Pirmais iespaids par grāmatu, spriežot pēc vāka noformējuma, nebija īpaši pozitīvs, bet man ļoti iepatikās citāts uz grāmatas aizmugurējā vāka:

"Kas ir stiprs, tas iznīcina būri.

Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju."

  Grāmata ir ļoti aizraujoša un viegli lasāma. Tajā, 142 lapaspušu garumā, ir aprakstīta detektīva Valda Strūgas centieni sadzīt pēdas bezvēsts pazudušajam arhitektam Edmundam Bērzam, kuru meklē viņa sieva Edīe Bērza. Grāmata ir nosacīti sadalīta  divās daļās - pamīšus vienā nodaļā stāsts ir rakstīts no Valda skata punkta, bet otrā no Edmunda skata punkta. 

  Lasot šo grāmatu var ļoti labi iepazīt galvenos varoņus caur viņu monologiem jeb domām, jo grāmatā ir attēloti ļoti maz dialogu. Lasot pamazām sapratu, ka Edmundam ir ārkartīgi spēcīgs raksturs, jo viņš spēja izdzīvot ekstrēmos apstākļos un nesajukt prātā, un galvenais - nezaudēt cerību. Izlasot grāmatu, sapratu, ka Edmunda un Valda raksturi bija ļoti līdzīgi - arī Valdis nezaudēja cerību un ticību sev, ka izdosies atrast pazudušo arhitektu. 

  Manuprāt, stāsta tēma ir par baiļu pārvarēšanu , bet  galvenā ideja - nezaudēt cerību!

  Visvairāk man šaja grāmatā patika tas, ka gandrīz katrā lapaspusē bija kāda atziņa vai domu grauds, bet manas mīļākās bija šīs:

"Mēs visi esam vienas sabiedrības bērni, kā rieksti vienā lazdā.

Dažos ielien smecernieks, izgrauz serdi, paliek tukšums, dažus notrauc vējs pirms laika, dažus apēd vāveres un meža putni, un tikai daži auglīgā augsnē dzen jaunas atvases dzīvībai.

Mēs visi eam tik vienādi, bet savā būtībā tik dažādi."

"Atmiņas bija sāpīgas, radīja kakla spazmas, vēderā krampjus, atmiņas bija jāpadzen, un dažbrīd viņš domāja, ka pasaulē visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas."

"Ilgāku laiku sabiedrībā apgrozījies, viņs atrada, ka izteikt savu prātu un savas domas palaikam nav pat izdevīgi, tas var radīt pavisam necerētu rezonansi, nākt atpakaļ līdzīgi bumerangam, trāpīt paša izteicēja  mieru.

Sabiedrībai uz visiem jautājumiem jau bija gatavas atbildes, un nevajadzēja mēģināt rastas jaunas atbildes, tas varēja izjaukt ar gadiem iegūto līdzsvaru, un no līdzsvara izjaukšanas nekad nekas labs nav gaidāms."

 Man pašai šī gramata ļoti patika un es ieteiktu visiem viņu izlasīt!

Aleksandra.

Anna Sestule par Dž. D. Selindžera „Uz kraujas rudzu laukā”

Stāsts par 16 gadīgu puisi vārdā Holdens Kolfīlds, kurš aptuveni šajā pirmsvētku laikā, tikai pēc otrā pasaules kara, tika izmests no skolas, jo bija izgāzies visos mācību priekšmetos, izņemot angļu valodu, kas viņam padevās, jo Holdens daudz lasīja grāmatas. Viņš ir savādāks, nekā citi viņa vecuma jaunieši, viņš cenšas visiem palīdzēt. Holdens Kolfīlds ir diezgan pretrunīga persona, jo savus mājas darbus nepilda, bet citiem palīdz tos izdarīt, kaut ir parādos līdz ausīm.  

Man liekas, ka Holdenam viss ir vienaldzīgs, tikai ne brālis Allijs, kurš nomira un māsa Fībija. Holdens visus sauc par liekuļiem. Kad Holdenu izmeta no skolas viņš nezināja, ko iesākt ar savu dzīvi, baidījās braukt mājās, tā nebija pirmā reize. Viņš trieca naudu bāros, dārgās viesnīcās un braukājot ar taksi. Kaut arī stāsts uzrakstīts 40. gados, jaunieši nav mainījušies.

 Par visu pasaulē viņam svarīgāka ir viņa gudrā māsa Fībija, kurai ir tikai desmit gadu, viņš neļāva viņai nemācīties un pieļaut tādas kļūdas, kādas pats ir pieļāvis. Holdens Fībijai vienmēr jautā padomu un uzticas, jo viņa nevienam neteiks un sapratīs.

 Lasot grāmatu es visu laiku nesapratu – kāpēc grāmatas nosaukums ir – „Uz kraujas rudzu laukā” līdz Holdens teica: „ ..es iedomājos, ka visi mazie bērni rotaļājas milzīgā rudzu laukā. Tūkstošiem mazu bērnu, un tuvumā neviena cilvēka – neviena pieaugušā, tikai es. Un es esmu tādas stāvas, stāvas kraujas malā. Un man jānotver ikviens, kas grasās krist lejā, - saproti, viņi draiskojās un neskatās, uz kurieni skrien, un tad man jāpiesteidzas klāt un jāpasargā viņi, lai neviens nenokrīt lejā no kraujas. Tas viss ir mans darbs. Es esmu sargātājs rudzu laukā. Tas ir dumji, bet tas ir vienīgais, ko man patiešām gribētos darīt.” Holdens to teica Fībijai, jo viņa bija ievērojusi, ka brālis vienmēr saka tikai to, kas nepatīk, nekad neteica to, kas patīk.

 Grāmatas sižets nebija paredzams, tāpēc es iesaku tev izlasīt šo grāmatu,jo tagad ir īstais laiks. Skolotāja,mudinot lasīt, teica, ka tā ir aizliegtā grāmata Amerikā. Man bija jāizlasa.