Ivita Stepanoviča par Sūzenas Kolinsas gramatu „Bada spēles”

Oktobra  mēnesī es izlasīju Sūzenas Kolinsas grāmatu „Bada spēles”ar apjomu 370 lpp.

Šajās grāmatas lapas pusēs ir stāsts par 12 apgabaliem ,kur kādreiz bija Ziemeļamerika, bet tagad tur ir tikai drupas kur atrodas Panemas valsts,  Kapitolijs kurš valda par šiem 12 apgabaliem. Ik gadu Kapitolijs  piespriež no katra apgabala vienai meitenei un zēnam ,vecumā starp divpadsmit un astoņpadsmit gadiem doties uz Bada spēlēm kur viņi telvīzījas priekšā cīnās un dzīvību un nāvi.  Šīs Bada spēles iesākās  īpaši jau ar pašiem  galvenajiem varoņiem Katnisu Everdīnu un Pītu Melārku.

Katnisai Everdīnai ir sešpadsmit gadu un viņa dzīvo kopā ar savu māti un jaunāko māsu.  Viņa rūpējās par savu māti un jaunāko māsu, rūpējot viņām iztikas līdzekļus. Pīts Melārks ir beķera dēls un ikdienā palīdz tēvam un mātei ceptuves darbos.  Viņi ir parasti cilvēki ,bez pieredzes, kas dodas uz šīm nežēlīgajām spēlēm. Nokļūstot  Kapitolijā, kur ir spēļu trenēšanās arēna viņi savas iemaņas un zināšanas pilnveido un gatavojās  Bada spēlēm un iepazīst tur pārējos dalībniekus. Viņu palīgs Heimičs, kas ir  viens no Bada spēļu uzvarētājiem, dod vis dažādākos padomus Pītam un Katnisai, kā izdzīvot, atrast slēptuvi un, kā iepatikties sponsoriem, lai dabūtu vis dažādākās situācijās nepieciešamās lietas. Sākoties Bada spelēm  Katnisa apzinās to, ka uz viņu vis apgabals liek cerības. Šajās spēļu dienās norisinās visāda veida notikumi asiņaini, draudzības , pārdzīvojumu un piedzīvojumu pilni. Lai iegūtu uzvaru Katnisa izdomā stratēģisku plānu, kas izdodas un dod uzvaru Katnisai un 12 apgabalam. Bet Kapitoliju  nav ar mieru šīm beigām, jo Katnisa ir kā cerība par brīvību visiem apgabaliem un sākās nemieri, ko Kapitolijs nespēj apspiest.

Šī grāmata beidzās ar Katnisas  atgriešanos apgabalā, bet tās nav visas beigas. Tālākais stāsts turpinās nākamajās grāmatās.

 

Manas atziņas par šo izlasīto grāmatu:

·        Nekad nevajag padoties, lai arī cik grūti būtu.

·        Mēs vienmēr spējam vairāk nekā paši domājam.

·        Vajag tikai cerību, lai tiektos uz lieliem mērķiem.

 

Šo grāmatu es sāku lasīt , jo man iepatikās tās izskats un anotācija. Kamēr

       visi jau viņu bija jau izlasījuši es to tikai sāku lasīt un, es nenožēloju, jo

       stāsts ir piedzīvojumu pilns. Ar mīlas stāstu, izdzīvošanu un skatienu uz

       nākotni, kas ļauj saskatīt paralēles ar mūsdienām. Iesaku šo grāmatu lasīt

       visiem, kuriem patīk vis dažādākie piedzīvojumi un neparasti notikumi.

 

 

Šai grāmatai ir arī filma ko var noskatīties šeit:

       http://ffilms.org/the-hunger-games-2012/

       Bet uzskatu , ka grāmatā var vairāk izbaudīt elpu aizraujošos notikumus un labāk uztvert ideju.

Reinis par Džeralda Darela grāmatu ''Bafutas pēddziņi''

        Oktobra mēnesī es izlasīju Džeralda Darela grāmatu ‘’Bafutas pēddziņi’’. Šo grāmatu man ieteica izlasīt mamma, jo es nevarēju atrast tādu grāmatu, kas man interesētu. Grāmatas saturā ir iekļauti vairāki humoristiski notikumi,  tieši tāpēc es izvēlējos lasīt šo grāmatu.

        Stāsta galvenais varonis Džeralds, kurš ir arī grāmatas autors, apraksta savus piedzīvojumus Rietumāfrikā. Stāsta sākumā  Džeralds ,kas nodarbojas ar dabaszinātni Londonā, uzzin ka viņam ir dota iespēja divus mēnešus pētīt dzīvniekus un faunu Kamerūnā, Bafutas karaļvalstī. Braucot uz Bafutu viņš sīki raksturo vietējos tirdziņus, kuri atrodas ceļu malās. Vienā no tiem viņš pamana dejojošu pērtiķi, kurš viņam tik ļoti iet pie sirds, ka viņš nolemj to iegādāties. Pēc četrām stundām un nogurdinoša ceļa pa kalniem un ielejām viņš ir sasniedzis Bafutas karļvalsti un tiekas ar tās pavēlnieku Fonu. Pirmajā vakarā Džeralds Fonam pastāsta kādus dzīvniekus viņš sev vēlās iegūt un jau nākamajā rītā Džeraldu sagaidīja vairāki vīri ar ieročiem un suņiem, kuri bija ieradušies palīdzēt notvert vajadzīgos dzīvniekus. Džeralds kategoriski aizliedza medniekiem ņemt līdzi ieročus uz medībām, jo viņa mērķis nebija nogalināt vai ievainot kādu dzīvnieku. Tā ar laiku Džeralds izstrādāja metodi, kā viltīgi dzīvniekus ievilināt tīklā un noķert bez ievainošanas. Medību laikā Džeralds savus uzticamos medniekus un suņus nodēvēja par Bafutas pēddziņiem. Viens no maniem mīļākajiem momentiem ir moments, kurā Džeralds savā īpašumā ieguva krupjus, kuri uz viņu esot blenzuši itkā viņi būtu bijuši iespundēti sabiedriskajā tualetē, pēc tam krupji novēma Džeraldu. Grāmatas izskaņā Džeralds dodas mājās, bet diemžēl Londonā viņš pamana, ka visas lidojošās peles paceļam ir nomirušas, par to viņš ļoti pārdzīvo.

        Es šo grāmatu iesaku izlasīt visiem kuriem patīk daba un humors, jo grāmatā ir vairāki humoristiski gadījumi saistīti ar dzīvniekiem. Man pašam šī grāmata ļoti patika, jo lasot to es apvienoju lasīšanu, kas man ne tik ļoti tīk ar patīkamo humora devu, kura man lika grāmatu izlasīt līdz beigām. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es apsveru domu arī izlasīt kādu citu Darela darbu.

Paulu Koelju romāns "Alķīmiķis"

Es izlasīju Paulu Koelju grāmatu "Alķīmiķis".Tas ir romāns par aitu ganu vārdā Santjago,kurš ceļo pa Spāniju,precīzāk,Andalūziju,kopā ar savām aitām.Kādu dienu viņš nosapņo,ka viņam jādodas uz Ēģiptes piramīdām meklēt bagātības,un ka viņš tās atradīs,vēlāk,viņš devās pie zīlnieces un viņa arī viņam teica ka viņam ir jādodas meklēt bagātības.pēc pāris dienām kādā ciematā viņš satiek vīru,kurš stāsta viņam tieši to pašu ko Santjago bija nosapņojis,ka viņam ir jādodas meklēt bagātības uz Ēģiptes piramīdām,taču lai viņš spētu nokļūt līdz turienei,viņam nākas pārdot savas aitas šim vīram.Romāna beigās,kad viņš nokļūst pie piramīdām,viņš  atklāj,ka visu šo laiku bagaātības ir bijušas nevis piramīdās,bet gan viņa dzimtajā ciemā.

Galvenā šis grāmatas doma ir tā, ka viss pasaulē ir cieši saistīts, gan cilvēki, gan lietas ir viens vesels, un to sauc par “Pasaules dvēseli”. Tajā viss atgriežas un no turienes viss nāk, un radītājs un radītais ir viens. Un ir tāda valoda, ko saprot visi – tā ir Pasaules valoda un tajā runā sirds. Pasaules dvēseles ideja ir tā, ka mēs esam savstarpēji saistīti un atbildīgi par visu, kas šai pasaulē notiek. Tā nāk no senās alķīmijas. Mēs dzīvojam dzīvi, kas pārbagāta simboliem, ka visam, kas notiek, ir sava nozīme. Ja mēs šo nozīmi nezinām, tad var likties, ka lietas notiek it kā par spīti visam.

Autors mudina katram sekot savam aicinājumam un neieslīgt mietpilsoniskā. (piemēram, ja Santjago nebūtu devies ceļā un visu pametis, viņš visu savu mūžu tikai ganītu aitas, nepiepildot savu dzīvi). Dzīve ir devīga pret tiem, kas seko liktenim pa pēdām.
Vispopulārākā grāmatas atziņa ir: „Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.”
Visa grāmata sastāv no domu graudiem, ar kuru palīdzību autors lasītājiem māca, kā dzīvot.

Man šī grāmata ļoti patika,un es to ieteiktu lasīt arī citiem,tā ir ļoti interesanta,ar daudz atziņām.

Roberts Cirsis par Džona Grišama grāmatu Pēdējais zvērinātais

Es izlasīju grāmatu Pēdējais zvērinātais kurā ir stāsts par jaunu cilvēku kurš ir gatavs iesaistīties dažādās avantūrās, un viena no tām ir nopirkt mazu un nepopulāru avīžu izdevniecību. Šajā grāmatā tiek stāstīts par ši puiša- Villija Treinora centieniem atdzīvināt šo laikrakstu ar dažādiem rakstiem, bet tad šajā klusajā pilsētiņā kurā nekad nekas nenotika notika slepkavība, izvarošana un zādzība vienā reizē, un līdz ar šiem notikumiem avīze ieguva tematu par ko gari un plaši rakstīt un arī abonentu skaits palielinājās pieckārt un līdz ar to avīzei bija pienākuši plaukuma laiki. Bet tākā avīzes redaktors notikumus atspoguļoja ļoti spilgti, slpekavas ģimene izdomāja atriebties avīzei un ievietoja spridzekli redakcijā, kurš par laimi nepaspēja uzsprāgt. Nākošajās dienās notika tiesas sēdes par zvērināto izvēli un kad tika izvēļēti zvērinātie  sākās pats tiesas process, tiesnešu, zvērināto, šerifa uzpirkšana no slepkavas ģimenes puses.
Ar to es arī beidzu lasīt grāmatu jo nepietika laika izlasīt vairāk. Izlasīju 266 lpp no 472.
Man pašam šī grāmata liekas ļoti interesanta jo visu laiku ir intrigas un kautkas regulāri notiek un nav jāgaida ilgi nākošais notikums. Tāpēc iesaku šo grāmatu izlasīt jebkuram kam patīk kriminālromāni.
Nekādas atziņas vēl neesmu guvis jo grāmatu vēl neesmu izlasījis līdz galam.

Roberts Laurenss Stains ''zosāda - nakts ar dzīvo lelli''

               Es izlasīju R.L.Staina grāmatu ''zosāda - nakts ar dzīvo lelli''. Grāmatā stāstīts par dvīņumāsām - Lindu un Kristiju. Kristija kļūst greizsirdīga uz Lindu, jo Linda ir dabūjusi vēderrunātāja lelli un nesaprot, kāpēc viņa saņem tik daudz uzmanības.
               Kādā jaukā dienā viņas ielīda kaimiņu jaunajā mājā, viņas ložņāja pa jaunbūvi, kas bija kaimiņu sētā, tad viņas iegāja virtuvē un tur misenē atrada vēderrunātāja lelli. viņas bija šokētas kad lellei nokarājās rokas un kājas , un padomāja, ka tas ir bērns. Linda paturēja lelli un to nosauca par Pliķi. Pliķis bija diezgan neglīts un ar to bija jautri rotaļāties. Linda pavadīja vairāk laika mācot Pliķin runāt un kustēties, nekā pavadot laiku ar Kristiju. kādu dienu kad Linda atnāca mājās, viņas suns uzvedās dīvaini un smilkstēja itkā nebūtu ēdis mēnešiem ilgi, bet pēc dažām minūtēm suni izdevās nomierināt. Linda bija viena pati mājās un gatavoja priekšnesumu, kas bija domāts skolas pasākumam. vakarā pie viņām ieradās Milleri no kaimiņu mājas, kas pēc viņu domām bija garlaicīgi, veci cilvēki. Linda izdomāja parādīt priekšnesumu Milleriem. viss noritēja gludi un bez aizķeršanās. pēkšņi lelle sāka runāt pati un teica aizvainojošas lietas Milleriem. Neviens nezināja ka to neteica Linda. Lindas vecāki aizrādīja viņai un lika aiziet uz savu istabu un pārdomāt savu rīcību, kaut arī nebija vainīga. Linda pētija lelli, līdz pēkšņi pamanīja dzeltenu lapiņu lelles krekla kabatā. Tur bija rakstīts kaut kas nezināmā valodā. viņa ielika lapiņu atpakaļ kabatā un nolika Pliķi malā. Pēc dažām dienām Linda centās atbrīvoties no Pliķa, bet viņš parādījās viņas istabā. kādā vakarā kad bija stiprs vējš un lietus, logs bija mistiski atvērts, Linda liecās pāri palodzei, lai aizvērtu logu, bet viņas roku satvēra Pliķis...
               Man patika šī grāmata, bet nedomāju ka tā ir atbilstoša manam vecumam. Es viņu ieteiktu lasīt piektās klases skolniekiem, tāpēc ka grāmatā netika risinātas nekādas problēmas un lasīt to ir ļoti viegli.

Marina par Džeimijas Makgvairas romānu ''Brīnišķais neprāts''

  Šajā mēnesī es izlasiju grāmatu 'Brīnišķais neprāts',ko atradu sava ciemata bibliotēkā. Bibliotēkā es nevarēju izvēlēties starp divām grāmatām, tāpēc palūdzu Annai izvēlēties manā vietā. Droši varu teikt,ka Annai ir maģiska roka,jo tā jau ir otrā grāmata kuru es lasu pēc viņas izvēles.
  Grāmata ir kaisles pilna. Es to lasīju vienā elpas vilcienā. Stundas pagāja nemanot. Man bija sevi jāpiespiež nolikt grāmatu malā,lai padarītu citus darbus vai aizietu gulēt.
  Grāmatā ir aprakstīts mīlestības stāsts starp Ebiju un Trevisu. Ebija ir jauna meitene,kura aizbrauca no savas dzimtās pilsētas,tādējādi mēģinot aizbēgt prom no savas iepriekšējās dzīves un tēva. Savukārt Trevis ir stiprs,muskuļots puisis,kurš pelna naudu piedaloties nelegālās cīņās. Trevis vienmēr ir uzmanības centrā starp meitenēm. Viņš savaldzina meitenes,pārguļ ar viņām un nākamajā dienā tās pamet. Trevis ar Ebiju satiekas kārtējās cīņās,kur Trevis pamanija Ebiju un saprata,ka viņa nav tāda,kā citas.Savukārt Ebijai sākumā radās nepatika pret Trevisu,jo viņš viņai atgādināja vienu cilvēku,kuru viņa centās aizmirst. Bet likteni neizbēgsi un Ebija ar Trevisu tomēr iemīlējās.
  Stāsts apvij sevī aizkustinošus,negaidītus un pārsteiguma pilnus notikumus. Grāmatu izlasot,es saparatu,ka mīlestība,ja tā ir patiesa,vienalga cik dažadi būtu civēki, nekad nepazudīsun vienmēr savedīs viņus kopā,vienalga kur viņi atrastos.
  Šī grāmata ir ideāla lasāmviela romānu cienītājiem. Tā viegli lasās un pēc grāmatas izlasīšanas,tu jūties pacilāts un priecīgs,tevi pārpilda emocijas.

Sintija Auslande par Ingūnas Baueres romānu "Melu māja"

  Šajā Oktobra mēnesī izlasiju grāmatu, ar nosaukumu "Melu māja" (apjoms 189.lpp) . Šo grāmatu izvēlējos izlasīt, jo biju izlasijusi romāna anotāciju, kas likās ļoti interesanta un aizraujoša.
   Grāmatā tiek stāstīts par ģimeni, kura ir laimīga. Sieva, vīrs un 3 bērni. Divas meitas, kuru vārdi ir Mārīte, Solvita un dēls Artis. Mārītei bija vīrs Rolands, kuriem bija 2 bērni, tā tika teikts grāmatas sākumā. Bērnu vārdi bija Laura un Marks. Savukārt, Solvitai bija tikai vīrs Aksels, jo bērnus viņa nemīlēja, tie viņai riebās. Artis, bija Lauras onkulis, visus gadus, kamēr Laura bija maza, viņš viņu ļoti lutināja, vienmēr pirka to, ko Laura vēlējās, bet pēkšņi notika liela traģēdija , kas satricināja visu ģimeni. Artis aizgāja bojā auto avārijā. Ģimene to nespēja pārdzīvot, kur nu vēl Laura. Kā arī pēkšņi ģimeni pamet pats tēvs, jo aizgāja pie citas. Tuvojas Ziemassvētki, māte vēlas sarīkot Ziemassvētku svinības, kuras vēloties nosvinēt laukos, kur sabrauc visi radinieki, kā arī mazbērni. Vakars rit pēc plāna. Līdz brīdim, ka Laura redz, ka tēvs pazudis, jo šis bijis noguris un aizgājis gulēt. Laura tēvu meklē un izdzird sarunu, kas nāk no  istabas. Viņa dzird, kad viņas pats tēvs, viens pats istabā runā ar Solvitu (Mārītes māsu). Tur viņa izdzird, ka šiem abiem, laiku atpakaļ bijusi nakts divatā, ko ir slēpuši, it īpaši vīrs Rolands no savas sievas. Laura ir nošokēta, ka viņas pats tēvs, ko šādu var izdarīt, turklāt ar viņa paša sievas māsu. Vakars tuvojas beigām, Solvita par daudz iedzērusi sāk strīdu ar savu vīru Akselu un to nopietni aizvaino, viņš iziet ārā uzpīpēt un paziņo tikai Laurai, kad brauc uz pilsētu, bet nepaskaidrojot iemeslu. Solvita noraudājusies, pēķšņi saņem izziņu ar tekstu no sava vīra, ka tam pa šo laiku, kamēr viņi bija precējušies,  ir jau cita sieviete, kura gaidot no viņa bērnu. Tas viņu nošokē līdz pēdējam. Visus gadus melos. Tā šie Ziemassvētki aizritēja, bet vai tie ir pēdējie meli, šajā romānā? Nebūt ne. Tuvojās Lauras 18.dzimšanas diena. Pēkšņi šajā dienā visi ir dīvaini, tajā skaitā māte un tēvs, jo viņi vēlējās šo gadu laikā beidzot atzīties, kad tas nav viņu bērns. Laura nebija viņu meita, bet gan Arta. Tas, kurš aizgāja bojā un kuru Laura, visu savu bērnību, bija uzskatijusi par onkuli. Visus šos gadus, Mārīte un Rolands no viņas to slēpa, bet meitai šos lielos melus atklāja. Laura piedeva. 

 Kopumā romāns man ļoti patika, tur nav, ko piebilst. Šajā grāmatā bija pilns ar aizraujošiem notikumiem, to jau pasaka priekšā pats grāmatas virsraksts. Ja sākumā šī grāmata mani neaizrāva, tad lasot to tālāk, tā sāka mani vairāk ieintereģēt un aizraut , jo pēkšņi sāk atklāties ģimenes meli, kas tika slēpti gadus. Kā arī lasot grāmatu, tā lika man nedaudz aizdomāties. Par meliem, kuri agri vai vēu nāks gaismā.

Lasot grāmatu, ieguvu  atziņas, kā, piemēram:

• Katrā ģimenē ir kāds noslēpums, kurš agri vai vēlu nāks gaismā.

•  Mums visiem, sevi nav jēgas mānīt. "Melu māja" ir par mums, un katrs tajā atradīs kaut ko savā dzīvē pieredzētu.
• Dzīvei nekad nav beigu un nekas tajā nevar būt absolūti labs. 

Šo grāmatu es noteikti ieteiktu izlasīt, jo šī grāmata spēj aizraut, jo atklājas noslēpumi, kas tiešām lasot,  pilnīgi un galīgi pārsteidz. Šī grāmata noteikti patiks tiem, kas dzīvē jau ir saskārušies ar jau līdzīgiem notikumiem vai vienā vārdā sakot, meliem.

Jauku lasīšanu!

 

Stīvens Čboski "Čārlijs, malā stāvētājs"

    Es izlasīju Stīvena Čboski grāmatu "Čārlijs, malā stāvētājs", kuras apjoms ir 255 lapaspuses.
  Grāmatā aprakstītie notikumi notiek 1991. gadā. Visa grāmata ir uzrakstīta vēstuļu veidā. Grāmatas galvenais varonis Čārlijs raksta vēstules, kurās atklāj katru sīkāko notikumu un pārdzīvojumu, kādam anonīmam cilvēkam, kurš viņam nekad neatbild.
  Čārlis ir 15 gadus vecs puisis, kurš mācās parastā vidusskolā, bet viņam nav draugu. Viņa vienīgais draugs izdarīja pašnāvību, pakaroties. Grāmatas darbības laikā viņš iedraudzējas ar diviem vecākiem bērniem - māsu un brāli, kas kļūst par viņa labākajiem draugiem. Viņu iespaidā viņš sāk smēķēt, lietot narkotikas utt. Ar laiku Čārlijs iemīlas savā labākajā draudzenē.
  Grāmatas varoņi ir aprakstīti diezgan sīki, bet tikai no Čārlija viedokļa. Protams, Sema (viņa labākā draudzene) ir aprakstīta kā meitenes ideāls. Čārlijs ir ārkārtīgi jūtīgs un kluss. Viņš katrā situācijā nevis iesaistās, bet stāv maliņā un pēta.
  Manuprāt, šajā grāmatā galvenais varonis pārcieš ļoti smagu laiku savā dzīvē, un lasītājs var mācīties no viņa atziņām par dzīvi, draudzību un ģimeni. Šī grāmata ir pilna ar jauniešiem noderīgām atziņām.
  Es uzskatu, ka šī grāmata varētu patikt tiem, kuriem grāmatā galvenais nav tikai sižets, bet arī varoņu personības attīstība un cīņa pašam ar sevi. Šo grāmatu es ieteiktu izlasīt Rūtai un Marinai.

Pēc šīs grāmatas motīviem ir  izveidota filma. Iesaku noskatīties! :)
http://www.solarmovie.so/watch-the-perks-of-being-a-wallflower-2012.html

                                                                                                                          Aleksandra

Alise Klauža par Skota Smita grāmatu "Aizliegtais kalns"

Oktobra mēnesī izlasīju Skota Smita grāmatu "Aizliegtais kalns". Kopā 435 lpp.

Grāmatā ir stāstīts par diviem jauniem pāriem, kas ir devušies uz Meksiku brīvdienās. Meksikā viņi iepazīstas ar Matiasu, kurš ir grieķis. Kādā dienā Matiass ir sapratis, ka viņa jaunākais brālis ir pazudis. Tomēr viņš zina, kur tas ir. Matiasam ir uzzīmēta mape uz salvetes. Mapē ir atzīmēts kāds paugurs, kā sena izrakumu vieta, kuru Matiasa brālis, nevienam nedodot ziņu, bija devies apskatīt.
Matiass dodas pie abiem jaunajiem pāriem un visi pieci kopā dodas vairāk kā 100km prom uz mapē norādīto vietu. Līdz viņi nonāk pie paugura, tomēr tā galā nav pamesti izrakumi. Tur atrodas divas teltis un aka, turklāt viss kalns ir apaudzis ar vīnstīgām.
Viens no jauniešiem nejauši pārkāpj robežai starp zemi un pauguru. Vietējie krīt panikā un sadzen visus pārējos jauniešus uz paugura, jo atpakaļceļa nav. Jaunieši dodas visu uz paugura izpētīt. Laika gaitā tie kļūst arvien vārgāki no ūdens un pārtikas trūkuma. Matiass uz paugura zem vīnstīgām atrod sava mazā brāļa mirstīgās atliekas. Jaunieši saprot, ka vīnstīgas ir dzīvas - tās prot atderināt skaņas, apēst dzīvu, ieaugt zem ādas un ātri kustēties, neatstājot iespēju izdzīvot. Laika gaitā Matiasam nākas amputēt kājas. Cits jaunietis upurē savu dzīvību, novēršot uzmanību vietējiem, kuri visu laiku apsargā pauguru,lai jaunieši netiktu nost, un vienai meitenei izdodas aizbēgt.Visi pārējie tiek šaušalīgi nogalināti. Bet tur jau nāk Matiasa grieķu draugi, lai meklētu viņu. Un tā šis aplis turpinās.
Mani šī grāmata ļoti aizrāva. Bija grūti sev likt nolikt to malā un darīt citas lietas, jo tika atklāti dažādi lieli pavērsieni viens pēc otra, kuri tā vien šķiet, ka ievelk grāmatā, līdz aizšķirta pēdējā lapa.

Aija Grizāne par L. Nemieras ''SEPTIŅI'' !

Oktobra mēnesī lasīju Lindas Nemieras grāmatu ''SEPTIŅI''. Izlasīju apmēram 248 lpp un joprojām lasu.

Šajā grāmatā stāsta par 1 no teorijām ,kā pasaule ir radusies. Rakstniece ir stāstījusi par 7 dieviem kuri radīta pasauli, kurā katrs Dievs radīja ko citu. Dievi cilvēkiem deva mazu daļu savu spēku, mēs to saucam par dvēseli. Uz zemes dzīvo cilvēki , Dievi un daži citi tā saucamie palīgi. Piemēram gnomi vai vilkači. Dievi radīja cilvēku ,lai pašiem būtu interesantāk un ,lai varētu redzēt visādas problēmas ,kuras viņiem pašiem varēja radīties. Ja tiem apniktu tie kopā varētu visus cilvēkus nogalināt. Toties Dieviem tie iepatikās ,tāpēc daudzi tagad dzīvo uz zemes.
Grāmatā rakstīts par meiteni kuru sauc Nele un strādā par fotogrāfu. Stāstā tiek stāstīts kā vienā dienā Nele paliek stāvoklī no 1 Dieva- Daniela. Kopā ar savu draugu Zigmundu un sargenģeli Ralfu viņi meklē pārējos 6 dievus ,lai atņemtu Danielam spējas. Ja Danielam spējas atstātu , tad iespējams viņš nogalinātu visus cilvēkus. 
Bet kamēr bērns nav piedzimis ,Daniels neko nevar darīt. Meklējot pārējos Dievus Nele ar pārējiem satiek daudz jaunu cilvēku un citu būtņu ,un daudz citu problēmu.
 Manuprāt vissvairāk šajā grāmatā uzsvērts ir tas , ka problēmas var kļūt vēl lielākas ,bet neskatoties ne par ko , nevajag padoties!
 Iesaku citiem šo grāmatu izlasīt ,jo tā ir ļoti interesanta un aizraujoša, kā arī daudzi notikumi notiek te pat Rīgā.

Attēlā redzama pati autore un grāmata.

Kristaps Muižnieks par Džordža Orvela grāmatu "Dzīvnieku ferma"

Es izlasīju Džordža Orvela grāmatu "Dzīvnieku ferma".Grāmatā aprakstīta darbība kurā notiek lietas,kas reālajā dzīvē nenotiktu.

  Grāmatas darbība notiek laukos,kad vēl populāras bija muižas saimniecības.Grāmatas sākumā aprakstīts fermas izskats galveno varoņu uzvedība.Stāsts sākas ar dzīvnieku sanāksmi kuras galvenais loceklis ir kuilis kurš ar savu darbību ir iekārtojies augstākajā amatā un vienmēr viņa viedokli gribēja dzirdēt visi.Šoreiz viņš nāca ar īpašu vēstījumu pārējiem dzīvniekiem.Tas bija vēstījums,kas lika dzīvniekiem sarosīties,tas bija vēstījums,kas lika dzīvniekiem sacelties pret cilvēkiem,jo tieši cilvēki izmantojot dzīvnieku radītās izejvielas t.i.olas,piens utt.Arī dzīvnieki bija vienisprātis.Sanāksmes beigās kuilis vārdā Majors iemācija viņa bērnības dziesmu Angļu zvēri,kas kļuva par fermas dzīvnieku mīļāko dziesmu.Trīs naktis vēlāk Majors nomira.Dzīvnieki nebija aizmirsuši Majora uzrunu un sāka to realizēt.Atlika tikai no fermas padzīt cilvēkus,kad Džonss,fermas īpašnieks,devas kārtējās gaitas uz fermu dzīvnieki bija izplānojuši kā realizēt sacelšanās plānu.Tad arī visi dzīvnieki sacēlas un padzina Džounsu ar visu ģimeni prom no fermas.

  Tad sākās īstās amatu dalīšanas.Cūkas,cik zināms,ir gudrākais dzīnieks un tādējādi ieņēma galvenos amatus.Katram dzīvniekam vajadzēja amatu,Bokseris,galvenais zirgs,darīja visu smago darbu,jo viņš sevi uzskatīja par ļoti stipru.Tika izdomāti baušļi un viens no tiem bija:Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi,bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem.Tad viena no cūkām izdomāja nerālu ideju par dzirnavu veidošanu,lai ferma varētu strādāt ar lielāku apgrozījumu un šajā vējdzirnavas varētu ievietot dinamo turbīnes,kas ražos fermai elektrību.

Galvenais,kas bija jāievēro bija nedrīkst sadarboties ar cilvēkiem,ko cūkas pārkāpa,jo kādam taču ražojumus bija jāpārdod.Stāsta beigas cūkas ielūdz cilvēkus uz fermas izrādīšanu.Tad arī tika atklāti jaunumi,piemēram,vairs nebūs Dzīvnieku ferma,bet gan Muižas ferma utt.Stāsts beidzas ar vārdiem:Ārpusē stāvošie laida skatienu no cūkas uz cilvēku,no cilvēka uz cūku un atkal no cūkas uz cilvēku;taču pateikt kurš ir kurš,vairs nebija iespējams.

Es iesaku izlasīt šo grāmatu,jo šajā grāmatā ir pastāstīts par dzīvnieku paradumiem un darbībām,kā arī dažādi intresanti atgadījumi,ja patīk pasakas tad patiks šis stāsts.

Guntis par Annas Sjūelas ''Melno slaustuli"

Oktobrī es lasīju Annas Sjūelas grāmatu " Melnais skaistulis". Annai Sjūelai tika paziņots, ka viņai atlicis dzīvot tikai 18 mēnešu un tāpēc viņa ļoti vēlējās uzrakstīt grāmatu kura veicinātu laipnību, mīlestību un saprašanu attieksmē pret zirgiem.
Stāsta darbība risinās Anglijā 19.gs. vidū, kad zirgu transports bija galvenais pārvietošanās līdzeklis. Melnajam skaistulim bija diezgan raiba dzīve, jo viņš bieži tika pārdots un ilgi vienā vietā neattradās. Melnajam skaistulim bija dota tā iespēja ka viņš spēja domāt un saprast kā cilvēks. Ļoti varēja izjust Melnā skaistuļa sāpes un pārdzīvojumus. Godīgi sakot es šo grāmatu lasīju tikai pus mēnesi, tāpēc pārāk daudz no viņas neuzzināju, taču zinu vienu, ka ja man būtu jaizvēlās tad viņu neņemtu, jo mani ne pārāk viņa piesaistija.
Taču ja kādam patīk ļoti zirgi tad viņš šo grāmatu var droši lasīt!

Elmārs Ponomarenko par K. Stokenas grāmatu ''Kalpone''.

Es izlasīju Ketrīnas Stoketas grāmatu "Kalpone". Grāmatā aprakstītā darbība notiek Džeksonas pilsētā ASV, pagājušā gadsimta 60. gados. Tas bija laiks, kad ASV Dienvidu štatos sabiedrība dalījās divās pilnīgi nošķirtās daļās- baltajos un melnādainajos.

No koledžas atgriezās Skītere, viņa grib kļūt par rakstnieci, bet nezina, kā lai visu iesāk. Viņa pazvana redaktorei Ņujorkā, lai tā sniegtu viņai padomu. Redaktore pasaka, ka, lai viņa kaut ko sasniegtu šajos laikos, viņai ir jāuzraksta kaut kas tāds, kas vēl ir nebijis, satriecošs. Tā kā Skītere nezināja ko lai raksta, viņa pieteicās vietējā redakcijā rakstīt par mājas uzkopšanu. Bet viņa par to neko nezināja, un devās lūgt padomu savai draudzenes (Elizabetes) kalponei Eibilīnai. Protams, Elizabetei tas likās dīvāni, jo Skītere ir baltā, bet Eibilīna- melnādainā kalpone. Elizabete tomēr neko neiebilda, tāpēc Skītere sāka diezgan bieži apciemot Eibilīnu. Ar laiku viņas kļuva par draudzenēm, Skītere uzzināja, ka Eibilīnas dēls pirms nāves vēlējās uzrakstīt grāmatu par melnādaino grūto dzīvi Džeksonā. Skītere saprata, ka tas varētu būt tas temats par kuru vēl neviens nav rakstījis un tas būtu satriecoši. Skītere nolēma rakstīt par kalpoņu dzīvi, viņa lūdza vairākas kalpones, lai tās palīdz viņai, bet vienīgā, kas sākumā piekrita, bija Eibilīna, jo pārējās kalpones ļoti uztraucās par savām ģimenēm. Tā Skītere savu topošo grāmatu iesāka tikai ar Eibilīnas stāstu. Bet tad notika vairāki uzbrukumi melnādaino rajonam, tika nogalināti vairāki cilvēki. Skītere saņēma ziņu no Eibilīnas ka pārējās kalpones arī piekrīt palīdzēt rakstīt viņas grāmatu, jo vēlas beidzot mainīt pilsētā esošo situāciju.

Skītere grāmatu rakstīja vairākus mēnešus, gandrīz katru vakaru slepus devās uz melnādaino rajonu pie Eibilīnas, lai pierakstītu kalpoņu stāstus. Manuskriptu Skītere aizsūtīja redaktorei uz Ņujorku un pēc pāris nedēļām saņēma ziņu, ka grāmata tiks izdota. Sākumā neviens nesaprata, ka grāmata stāsta par Džeksonu, bet vēlāk, kad grāmatā pieminētās sievietes- kalpoņu saimnieces visu saprata, daļa no viņām atlaida savas kalpones, bet pārējās saimnieces atvainojās savām kalponēm par visu ko ir nodarījušas. Skītere paziņoja, ka ir saņēmusi darba piedāvājumu Ņujorkā, Eibilīnai viņa atstāja savu sleju par mājas uzkopšanu. Šo faktu pat neaizējoja Eibilīnas atlaišana no kalpones darba. Pašai par pārsteigumu viņa jutās brīva un neatkarīga, jo viss tikai sākas, protams, uz labo pusi.

Izlasot šo grāmatu, var iegūt dažādas atziņas priekš sevis, piemēram, lai sasniegtu savus mērķus par tiem ir ļoti jācīnās un jādara viss ko vien var un vēl vairāk, un arī ieguvu atziņu, ka cilvēku stereotipi par citiem cilvēkiem var būt diezgan muļķīgi un ne vienmēr vajag būt kā visiem, bet gan domāt pašam ar savu galvu, jo kā grāmatas varone Skītere uzksatīja, ka melnādainajiem ir tādas pašas tiesības kā baltajiem, un viņa nepakļāvās vairākuma viedoklim.

Noteiki iesaku izlasīt šo grāmatu ikvienam, jo šī grāmata ir ļoti aizraujoša un arī pamācoša.

Dainis Ivanovs par Viljama Šekspīra lugu "Hamlets"

  Šomēnes es lasīju un izlasīju Viljama Šekspīra lugu "Hamlets", kas sarakstīta ap 1603.gadu. Luga norisinās Dānijā.
  Lugas galvenais varonis ir jaunais princis Hamlets, kura tēvs ir nesen miris neskaidru iemeslu dēļ. Kādā vakarā divi sargi, apsargājot pils mūrus, pamana vecā Hamleta, bijušā Dānijas karaļa rēgu. Nākamajā vakarā tie pasauc princi Hamletu, kuram rēgs stāsta, ka viņa brālis, tagadējais Dānijas karalis, ir to miegā nogalinājis, iepilinot ausī indi. Rēgs lūdz Hamletu nogalināt karali. Hamlets sāk tēlot trako. Viņš lūdz aktieriem notēlot kādu izrādi, kur iepīti kadri no tā kā tagadējais Anglijas Karalis nogalinājis Hamleta tēvu. Karalis aiziet prom un lūdz Polonijam, karaļa kanclerim izspiegot Hamletu mātes istabā. Kamēr Hamlets runā ar māti, viņš pamana Poloniju un to nodur ar zobenu. Hamlets tiek izsutīts trimdā uz Angliju, bet uz kuģa tas redz vēstuli, kur lūgts Hamletu Anglijā nogalināt. Hamlets izmaina vēstules saturu un atgriežās atpakaļ Dānijā. Tur viņš redz savas mīļotās Ofēlijas, Hamleta draudzenes, bēres. Tas izlec no slēpņa apskaut viņas kapu, to pamana Laerts, kas ir Ofēlijas brālis un Polonija dēls. Laerts vaino Hamletu viņa ģimenes nāvē un izaicina to uz dueli. Laerta zobens ir smērēts ar indi un Hamleta dzēriens arī ir saindēts. Hamlets izvēlās Laerta zobenu un dodās duelī ar Laertu. Karaliene, Hamleta māte iedzer saindēto dzērienu un mirst, karalis arī. Hamlets sadur Laertu un tas no indes mirst, Hamlets pats iedzer saindēto dzērienu un arī mirst.
  Kopumā man šī luga ļoti patika, bet bija mazas problēmas ar valodas līdzekļu izpratni. Pēc slavenā teiciena "Būt vai nebūt..." es ilgi domāju un centos izprast tā jēgu. Iesaku ikvienam izlasīt šo fantastisko lugu.

Ar cieņu, Dainis!
 

Marta par Haruki Murakami "Kafka liedagā"

 Par šo grāmatu man pastāstīja draudzene, bet viņa piebilda, ka es noteikti šo grāmatu nemaz neizlasītu, tāpēc par spīti viņai, es izlasīju šo grāmatu.

 Stāstā vijas divu cilvēku dzīves- piecpadsmitgadīgā zēna Kafkas dzīve un ar kaķiem runājošā Nakatas dzīve. Fakts, ka tu zini, ka šo nesaistīto cilvēku dzīvēm ir jāsaistās kādā veidā kopā, raisa interesi lasīt nepārtraukti.  Stāsta sižets ir pilns ar dažādiem notikumiem un personām. Grāmata sākas ar pusaudža aizbēgšanu no mājām un savas mātes un māsas meklēšanu. Sākot lasīt šo grāmatu, es biju iedomājusies, ka tas būs kārtējais stāsts par to kā pusaudzis atradīs īsti nekad nepazīto māti un māsu. Taču lasot šo stāstu, es sapratu, ka nekad iepriekš neko līdzīgu nebiju lasījusi. Manuprāt, lai izprastu šo grāmatu nevajag nošķirt reālitāti no fantāzijas, bet gan ļaut tām saplūst un ļauties grāmatai.

Lasot šo grāmatu esmu ieguvusi šādas atziņas:

• neapzināti tu vari ietekmēt citu cilvēku dzīves
•  ja tu neatkāpies no sava jautājuma, tu iegūsi atbildi
•   ne vienmēr tu vari tikt galā pats, jāmācās pieņemt palīdzība.

Mana viena no mīļākajām rindkopām šajā romānā:  „Tolaik viņš ne par ko nedomāja. Tāpat vien dzīvoja. Kamēr vien es dzīvoju, es esmu kaut kas. Tas bija dabiski, bet tad vienā brīdī tas mainījās. Dzīvodams es kļuvu par neko. Savādas sarunas. Cilvēki piedzimst, lai dzīvotu. Vai tad tā nav? Bet dzīvodams esmu pazaudējis savu saturu. Kļuvis par tukšu cilvēku. Un, neapšaubāmi, jo ilgāk dzīvošu, jo nevērtīgāks un tukšāks kļūšu. Tas nav pareizi. Tās nemaz nav savādas sarunas. Vai to straumi varētu pagriezt citādi?”

Stāsta beigas ir diezgan aprautas, un tu pats vari ļauties savai fantāzijai par to kā īsti galveno varoņu dzīves izkārtojas pēc grāmatas beigām.

  Es piekrītu The Globe And Mail teiktajam par grāmatu:                                                    

 „Šis ir ģēnija radīts meistardarbs. Autors spēlējas ar lasītāju, viņš liek sapņot. Ikkatra romāna lappuse ir kā pārsteigums zem Ziemassvētku eglītes. ” Jo katrā nodaļā ir, kas tāds, kas lasītāju pārsteidz. Un ja lasot, šo grāmatu liekas, ka zini kāds būs nobeigums, tad lasītājs noteikti kļūdās.

Es ieteiktu šo grāmatu lasīt cilvēkiem, kas nebaidās no biezām grāmatām, kuriem patīk pašiem fantazēt, kuri nav skeptiski pret pārdabiskām un mistiskām lietām.

Agnija par Džeimijas Makgvairas ''Brīnišķais neprāts''

  Šajā mēnesī lasīju kaislīgo Džeimijas Makgvairas romānu ''Brīnišķais neprāts'' , ko man ieteica draudzene un ko uzskatu nu jau par savu mīļāko grāmatu pagaidām.
  ''Brīnišķais neprāts'' ir kaisles pilns jauniešu romāns, kas parāda cik spēcīga var būt mīlestība, cik ļoti tā spēj izmainīt cilvēku un cik daudz posta tā var darīt.
  Galvenie tēli romānā ir Ebija, dumpīga meitene, kas ir pārcēlusies uz citu pilsētu ar savu labāko draudzeni Ameriku, lai aizmirstu pagātni un Trevis, kas ar savu labāko draugu Šepu, Amerikas puisi, dzīvo vienā dzīvoklī un mācās vienā skolā.
   Pirmo reizi Ebija un Trevis satiekas pazemes ringā, kur notiek nelegālas cīņas un kur Trevis pelna iztiku. Jau no pirmā skatiena viņš saprot, ka Ebija nav kā citas meitenes un, lai gan viņš ir slavens ar to, ka spēj ievilkt gultā jebkuru meiteni, ar Ebiju ir savādāk, jo viņa grib pierādīt, ka nav viena no tām meitenēm un tikai likteņa sakritības dēļ viņi ir spiesti dzīvot kopā pie kā arī noved pārējie notikumi, kas ir visnotaļ aizraujoši.
  Kā jau minēju , šo grāmatu pagaidām uzskatu par savu mīļāko. To izlasīju vienā vakarā, jo nekas nekad mani nebija aizrāvis tik ļoti. Lai gan daudzi grāmatu uzskata par nesaturīgu un ar pārāk vieglu valodu, tomēr es tā nedomāju. Šī grāmata man lika saprast, ka par jebko ir vērts cīnīties, jo ja mēs kaut ko tiešām ļoti vēlamies, tad to ir iespējams iegūt. Kā arī grāmata iemācīja to, ka jo vairāk no kaut kā cenšamies aizbēgt, jo vairāk tas mums sekos un liks par sevi manīt.
  Iesaku ikvienam izlasīt šo grāmatu, jo tajā notiekošie notikumi ir neparedzami un elpu aizraujoši!

Jauku lasīšanu!

  

Dens Brauns "Zudušais simbols"

Dens brauns "Zudušais simbols" 

   Es lasu Dena Brauna grāmatu "Zudušais simbols". Jau esmu izlasījis 300 lpp., cipars sanāca tik precīz, jo tieši uz 300. lpp. beidzas nodaļa. Grāmata ir par simbologu Robertu Lengdonu, kurš strādā par profesoru Kembridžas universitātē. Un negaidīti tiek ierauts neaizmirstamos piedzīvojumos, kuros atklāj nozīmīgākos pasaules noslēpumus.

   Šajā grāmatā aprakstītais piedzīvojums notiek Amerikas savienoto valstu galvaspilsētā Vašingtonā. Sākas viss ar to ka Robertu viņa vecais draugs Pīters Salomons ielūdz nolasīt lekciju Amerikas savienoto valstu kapitolija ēkā. Vēlāk izrādas, ka Pīteru ir kāds nolaupīji un laupītājs ir arī ielūdzi Lengdonu un grib, lai Lengdons atrod masonu slēptās bagātības citādi viņš nogalinās Pīteru.
   Lasot šo grāmatu esmu uzzinājis ļoti daudz par Amerikas savienoto valstu vēsturi, kā arī esmu uzzinājis ļoti daudz par masonu ložu. Man ļoti patika ka grāmatā aprakstītais ir pārsvarā patiesība, jo esmu to pārbaudījis uzmeklējot informāciju internetā. Ir interesanti ka notikums nav garāks par vienu dienu un ka tiek aprakstīts katrs profesora solis.
    Esmu guvis svarīgu atziņu. Grāmatā ir aprakstī ti daži mūsdienu atklājumi kurus mēs nevaram pierādīt nevaram. Taču ir vecas grāmatas kuras ir. Vairākus simtus gadus vecas un kurās ir aprakstīti tie paši atklājumi kas mūsdienās, bet tie ir paskaidroti ar bībeles un reliģijas palīdzību nevis ar zinātnes palīdzību. Tāpēc esmu guvis ka ja mums nav ticības un raliģijas mēs attīstamies ļoti lēni un tikai tagad atklājam to ko jau sen esam zinājuši.
   Visiem sirsnīgi iesaku izlasīt šo grāmatu, jo tā ir par interesantām lietā. Lasot šo grāmatu tu uzzini daudz vēsture un zinātnes faktus. Šī grāmata būtu interesanta tiem cilvēkiem, kuriem patīks vēsture un piedzīvojumi.

Edvards Likovskis

Anna Sestule par Džeimijas Magvairas "Brīnišķais Neprāts"

Aizraujoša grāmata par jauniešu dzīvi. Grāmatu nevarēju nolikt malā, kamēr nebiju izlasījusi no viena vāka līdz otram. Man nepatika lielā agresija, kas bija grāmatā, jo es nesaprotu kā kāds varētu būt tik nežēlīgs. Grāmatu bija viegli lasīt. 
Galvenā doma ir - tu nevari aizbēgt no tā, kas tu esi. Grāmatā ir stāsts par meiteni Ebiju, kura ar savu bērnības draudzeni Ameriku ir pārvākušās uz citu pilsētu, lai mācītos augstkolā. Ebija nav tāda kā visas citas meitenes, viņai ir pagātnes noslēpumi, no kuras viņa cenšas aizbēgt mainot skolu. Jo vairāk viņa cenšas visu to aizmirst, jo vairāk dzīve atgriež viņu atpakaļ.
Skolā, kurā tagad mācās Ebija mācās arī Treviss Medokss, kuram meitenes pašas karas kaklā. Piespiedu kārtā viņi kļūst draugi. Ebijas un Trevisa attiecības tiek raksturotas kā katastrofa, pirmo attiecību skaistums un posts. Viņi negrib viens otru pazaudēt, bet negrib arī viens otru sāpināt. Pēc Ebijas domām viņi ir viens otram nepiemēroti, jo tieši tā viņa atgriezīsies pagātnē. Grāmatai ir pavisam negaidīts nobeigums.
 Draudzība, mīlestība,greizsirdība, dusmas, nodevība, kautiņi un pārdzīvojumi. Neprātīgs stāsts, kas neliek daudz domāt. Es nesaprotu, kāpēc uz grāmatas vāka ir burkā ieslodzīts taurenis. Varbūt, jo lasot grāmatu ir tauriņi vēderā? Varbūt, jo meitene grib aizmirst savu pagātni un atrast sevi kā skaistu, perfektu meiteni? Es nezinu, bet zinu, ka šis stāsts tevi ierauj sevī un liek aizmist visu, kas notiek apkārt!

V.Kiveļeva domas par romānu "Suņa ceļojums".

  Oktobrī  esmu izlasījis romānu  „ Suņa ceļojums” , kuru ir sarakstījis Viljams Brūss Kamerons, slavens ASV humoristisko romānu un stāstu rakstnieks.

  Šī ir diezgan jauna grāmata, sarakstīta 2012. gadā, tulkota latviešu valodā 2013. gadā. Grāmata ir ļoti populāra, turklāt tā ir bijusi par The New York Times un USA Today bestselleri*.

  Izvēloties šo grāmatu, es daudz nedomāju. Tā bija pirmā grāmata, kuru es pamanīju uz grāmatu plaukta. Man pašam ļoti patīk dzīvnieki, tāpēc , ieraugot vāku, uz kura bija attēlots suns, mani pārņēma interese. Pirmais, kas man ienāca prāta bija tas, ka šī grāmata varētu būt bērnišķīga un garlaicīga.  Es iedomājos, ka tā ir grāmata, kurai ir milzīgs potenciāls kļūt par kārtējo garlaicīgo ģimenes filmu ar laimīgām beigām.

  Es atvēru pirmo lappaspusi, kurā varēja atrast atpazīstamu žurnālu domas par šo stāstu. Izlasot dažus no pozitīvajiem un uzslavējošiem teikumiem par romānu,  es sapratu, ka man šī grāmata ir jāizlasa.

  Šis literārais darbs ir saviļņojošs vēstījums par nelokāmu uzticību un mīlestību, kas pārvar visus šķēršļus. Pats stāsts norisinās mūsdienu pasaulē, pilnā ar mūsdienu problēmām. Romāna galvenie varoņi ir meitene Klēra ar iesauku Sīdžeja, kurai jau no agra vecuma ir grūtības dzīvē, viņai ir problēmas ģimenē, problēmas skolā, problēmas sociālajā dzīvē, turklāt viņa cieta no svara un veselības problēmām. Klēras gaismas stars un dzīves prieks ir viņas uzticamais dzīves pavadonis – suns vārdā draudziņš, kurš ir ar Klēru līdz grāmatas beigām. 

  Šī grāmata nelika man mainīt domas par suņiem, es vienmēr esmu zinājis, cik tie ir svarīgi cilvēku dzīvēs. Manuprāt šis stāsts ir pārāk garš, bet neatkarīgi no tā, šo grāmatu iesaku izlasīt visiem tiem, kam patīk suņi.

bestseller*- vislabāk pārdotā ( no angļu val.)

Rūta par Stīvena Kinga „Mizerija"

Oktobra mēnesī izlasīju amerikāņu rakstnieka Stīvena Kinga šausmu romānu „Mizerija"(apjoms - 300 lpp), tāpēc par to pastāstīšu.

Autors, Stīvens Kings ir plaši pazīstams pasaulē ar saviem šausmu literatūras darbīem un „Mizerija" ir viens no pazīstamākajiem.

Grāmatā aprakstīts stāsts par bestselleru autoru Polu Šeldonu, kurš, pabeidzis savu jaunāko grāmatu, dzērumā sēžas pie stūres un cieš smagā auto avārijā. Rakstnieku izglābj viņa lielākā pielūdzēja - bijusī medmāsa Annija Vailksa. Tomēr Annija Polu ne tikai aizved uz savām mājām un apkopj, bet tajā pašā laikā tur viņu gūstā. Manipulējot ar dažādām šausmīgām metodēm, Aņija piespiež Polu uzrakstīt grāmatu, kas būtu domāta tikai viņai - turpinājumu viņam mīļākajam romānam par Mizeriju. Ātri vien Pols saprot, ka Annija ir vājprātīga un viņš nav viņas ārprāta pirmais upuris, tādēļ izmēģina visdažādākos veidus, kā atbrīvoties no šī ieslodzījuma.

Šī ir otrā Stīvena Kinga grāmata, kuru lasīju (pirmā - „Zvēru kapiņi", arī noteikti iesaku) un tā man ļoti patika un aizrāva. Kaut arī grāmatā nav nekādu pārdabisku parādību, lasot to, bieži pārņēma milzīga baiļu sajūta un likās, ka briesmas var uzglūnēt no katra stūra. Grāmata ir pierādījums lieliskam šausmu stāstam bez spokiem, zombijiem un tamlīdzīgām parādībām.

Lasot grāmatu, ieguvu arī vairākas atziņas, kā piemēram:
1) Vismazākā kļūda vai sagadīšanās var mainīt visu dzīvi;
2) Jukuši cilvēki var būt tie paši gudrākie un apzinīgākie.

Iesaku šo grāmatu izlasīt ikvienam grāmatu mīļotājam, jo uzskatu, ka tā ir viens no izcilākajiem literatūras darbiem. Šī grāmata patiks visiem, kuriem patīk piedzīvojumu grāmatas un, iespējams, liks iemīlēt Stīvena Kinga darbus gluži, kā tā lika man.

Jauku lasīšanu! :)

Stefānija par Ilonas Balodes "Rīga-Pekina"

Sveiki, mīļie klasesbiedri, skolotāj un citi šī bloga lasītāji. Vēlos jums pastāstīt par Ilonas Balodes grāmatu “Rīga- Pekina”.

Šī grāmata ir ar piedzīvojumu žanra tematiku, ceļojuma apraksts. Tātad, par sižetu. Pati autore, Dailes teātra aktrise, un dziedātājs Rolands Ūdris ar stopiem devās no Rīgas uz Pekinu, apmeklējot 16 valstis. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi jau ilgi bija sapņojuši par ceļojumu uz Ķīnu, tikai bija viena liela problēma- nauda. Tas sākās 2010. gada 23.februārī. Ar somu un ģitāru uz pleciem viņi izgāja no dzīvokļa un ceļojums varēja sākties. Šo ceļojumu viņi sāka ar maziem iztikas līdzekļiem, bet, lai nopelnītu naudu tālākam ceļam, iztikai un naktsmītnēm, ceļotāji galvenokārt muzicēja. Pa ceļam viņi nakšņoja gan viesnīcās, gan pie paziņām un arī pie paziņu paziņām, uz ielas, parkos, vilciena stacijās vai ceļojumu izplānoja tā, lai varēu pārlaist nakti, braucot vilcienā.Grāmatā aprakstīti daudz piedzīvojumu un pārdzīvojumu, tā ir papildināta ar fotoattēliem un pat CD ar dziesmām, kas radītas ceļojuma laikā. Tas lieliski palīdz izprast laiku un telpu, kurā viņi mitinājās šos dažus mēnešus.

Šī grāmata ir lielisks pierādījums tam, ka svešumā izdzīvot nemaz nav tik grūti, dažkārt mazliet jāpacenšas, bet izdzīvot var, var pat piedzīvot daudz skaista. Visvairāk  šajā grāmatā man patīk godīgums. Autore nemēģina slēpt epizodes, kurās ir strīdi, iedzeršana, paģiras, zāles pīpēšana un citas darbības, ko, manuprāt, daudz autori noklusētu, jo ir svarīgi ko teiks citi par to. Pateicoties autores rakstīšanas talantam, es jutos tā, ka pati būtu ceļojusi. Radās arī sajūta, ka esmu ielūkojusies personīgajā dienasgrāmatā.

Esmu ieguvusi arī jaunas atziņas, piemēram:

1) lietām piemīt tāda īpatnība kā spēja vairoties,

2) kāds tur augšā jau ir izplānojis katra cilvēka dzīvi un ceļus, tāpēc galvenais ir ļauties notiekošajam.

Protams, šīs nav visas atziņas, kuras guvu, no grāmatas, bet, manuprāt, svarīgākās.

Iesaku grāmatu izlasīt visiem, kam patīk piedzīvojumi, atklātība un stāsti, kas ir patesi. Šī ir lieliska grāmata tiem, kam patīk ceļot un piekrist lieliem izaicinājumiem. Jauku lasīšanu vēlot, Stefānija.